Pēdējie trīs gadi mūsu augļkopjiem ir bijuši īsti spēku un izturības pārbaudes gadi, jo daudzas saimniecības klimata pārmaiņu rezultātā ir ļoti cietušas, daudzām tās bijušas pat trīs grūtības pilnas sezonas pēc kārtas. Laimīgā kārtā mūsu ZM ir pieprasījusi ES palīdzību un to ir saņēmusi, taču, pēc visām pazīmēm, šis varētu būt pēdējais palīdzības gads. Turpmāk mums pašiem būs jāveic savu risku monitorēšana un jācīnās ar problēmām. Tas būs jādara katram savā saimniecībā un valstī kopumā: preventīvie pasākumi saimniecībās, katram savu uzkrājumu veidošana, riska fonda izveide valsts mērogā. Varētu būt arī citi oriģināli risinājumi.

Iepriekšējo gadu un šī gada piešķirtā atbalsta sadales principi nekad nav bijuši visiem vienlīdz pieņemami. Bet jautājums par pierādāmu 20% zaudējumu kā galveno noteikumu, lai startētu uz atbalstu, paliks nemainīgs arī turpmāk. Taču šogad asociācijas vadība ļoti savlaicīgi sāka diskusijas ar ZM pārstāvjiem un, manuprāt, gandrīz visi mūsu biedru uzdotie jautājumi tika izdiskutēti ar ZM un pieņemti saprātīgi lēmumi.

Nākamā Kopējās lauksaimniecības politikas perioda uzstādījums, arī no ES komisijas, ir vērsts uz ražošanas attīstību. Šinī sakarā visi maksājumi tiks saistīti ar ražošanas attīstību un ieņēmumiem uz vienu strādājošo un LIZ izmantojamo hektāru. Mums pašiem, nozarei, ir ļoti jāpiestrādā pie stratēģijas — jāsaprot, ko mēs kā nozare gribam sasniegt un kas mums konkrēti jādara šinī virzienā ar skatījumu vismaz 7 gadu periodā. Stratēģijai jābūt ar konkrētiem uzstādījumiem un to realizēšanas procesu izvērstiem pasākumiem.

Saimniecības, pēc ZM un zinātnieku datiem, iedalās trijās grupās:

1. pašpietiekamas (pašas var tikt galā ar problēmām);

2. tādas, kurām ir potenciāls izaugsmei un iespēja pievienoties 1. grupai;

3. pavisam mazās, kurām būs jābūt kā vidi saudzējošām.

Šie jautājumi vēl tiks plaši diskutēti, un šī ir tā reize, kad pašiem smalki jāiesaistās un nav jāgaida, kad šie noteikumi tiks pieņemti un tad jāsāk skaļi kritizēt gan LAA vadība, gan ZM. Ir uzstādījums, ka saimniecībām brīvprātīgi būs jākrāj savas saimniecības dati — gan lielām, gan mazām. Pēc tam kopā ar konsultantu varēs tos analizēt un kopā izlemt par turpmāko rīcību.

Skatot saimniecību ieņēmumus, redzams, ka lielai daļai no kopējiem ieņēmumiem pašu saimniecības ienākumi veido tikai 10–20%. Normāli tiem vajadzētu sasniegt vismaz 50%, bet ražojošām, pašpietiekamām saimniecībām — 10–15%. Turpmāk atbalstu varēs saņemt tikai tās saimniecības, kurām būs uzrādīti vismaz 10% pašu ieņēmumi.

Tātad jāsāk domāt par visām lietām — agrotehniku, šķirņu piemērotību, augu veselīgumu un aizsardzību pret visāda veida kaitēkļiem, slimībām, izaudzētā novākšanu, glabāšanu un, galvenais, realizāciju, jo, ja nav realizācijas, nav ieņēmumu. Mūsu nozarei ir liels potenciāls, taču katram ir jāsaprot, kāpēc grib nodarboties ar šo biznesu un ko grib sasniegt, cik grib pelnīt. Balstīties tikai uz maksājumiem vairs nebūs sevišķi izdevīgi.

Mazākajām saimniecībām, kuras negrib sadarboties ar lielveikaliem un uzpircējiem, bet ir ar izdomu bagāti cilvēki, kuri arī daļu pārstrādā un piedāvā brīnišķīgus maza apjoma produktus, būtu jāpiepilda visa veida tirdziņi un tirgi, lai tur netirgotu gan nezināmas, gan zināmas izcelsmes importa produkciju. Ir ierosinājumi pašvaldībām organizēt tirdziņus, lai tie regulāri — piemēram, divreiz nedēļā — darbotos visu gadu un visā Latvijas teritorijā.