Pirmā saimniecība, ko apmeklējām, darbojas kooperatīvu apvienības SOPA (Société Coopérative Agricole) ietvaros, siltumnīcās audzē gurķus, baklažānus, papriku. Kooperatīvā ir vairāki uzņēmumi, kam ir nodalītas to darbošanās funkcijas: divi uzņēmumi, kas audzē; atsevišķs uzņēmums, kas realizē; uzņēmums, kas atbild par cilvēkresursiem; uzņēmums, kas atbild par elektrības ražošanu. Atsevišķi tiek piesaistīti speciālisti, kas atbild par specifiskiem jautājumiem vai par gurķiem.

Šajā dārzeņu kooperatīva grupā kopā ir 40 ha siltumnīcas un arī lauka dārzeņi, bet šajā saimniecībā – 6.5 ha siltumnīcas. Grupā kopā gadā saražo 9000 t gurķus, 300 tūkst. t burkānus un bietes, 3000 t paprikas, 2000 t baklažānus. Visai grupai kopā ir vairāk kā 500 darbinieku.

Konkrēti šajā uzņēmumā ražo gurķus, baklažānus, tomātus un papriku. Lai ievērotu biodrošības pasākumus, gan darbinieki, gan apmeklētāji iziet cauri dezinfekcijas aparātam, kas dezinficē rokas un apavus. Mēs tiekam lūgti neko neaiztikt.

Lai veiksmīgi darbotos, ļoti nozīmīga loma ir sertifikācijai. Viens no tādiem sertifikātiem ir “Cieņa pret dabu” – tas paredz lietot mazāk pesticīdus, izmantot derīgos kukaiņus, darboties ar CO₂ samazināšanu, lietot mazāk dažādus iesaiņojamos materiālus. Pēc šāda sertifikācijas principa darbojoties, uzņēmums krāj punktus, kas nozīmīgi tā attīstībai un sabiedrības vērtējumam. Pateicoties tam, iegūta speciāla atzīme vietējam tirgum. Uzņēmumam tiek piešķirti papildu punkti, ja ir darbinieki ar ilgstošiem darba līgumiem.

Ļoti liela nozīme ir CO₂ emisijai – pirmkārt jau siltumnīcu apsilde, kas nepieciešama arī ziemā – tiek izmantota “zaļā elektrība”, kas nerada vides piesārņojumu. Papildus tiek izmantota gāzes apsilde, bet to jau nodrošina cits uzņēmums, kas darbojas kooperatīva ietvaros. Grupas uzņēmums, kas ražo elektrību, to nevar ražot sev, bet tā jāievirza kopējā tīklā. Saražotā biogāze nav pietiekoša, tāpēc jāiepērk gāze – tas droši būs jādara arī vēlākos gadus, jo no 2030. gada no fosilās enerģijas nedrīkstēs ražot elektrību.

Uzņēmums krāj punktus, jo tā var sacensties ar konkurentiem. Šo ražotāju kontrolēšanu, vērtēšanu un punktu likšanu veic speciāli izveidots uzņēmums. Ja kontrolē tiek reģistrēts kāds pārkāpums, tad ir jāpierāda, kā tas tiks novērsts. Kontroles notiek divas reizes gadā, bet drošības nolūkos ražošanas uzņēmumā tiek veikta iekšējā kontrole katru mēnesi.

Uzdevām jautājumus saimniecības vadītājam:
Kā pircējs pamana šo ražotāju vērtējumu jeb iegūto punktu sistēmu?
Pats ražotājs ar pircēju nesazinās, jo visa raža tiek nodota vairumtirgotājiem (uzpircējiem vai loģistikas centriem). Lielveikali tad veido savu sistēmu, ko pircēji atpazīst.

Vai pircējs dod priekšroku vietējam, audzētam produktam?
Mūsu tiešais pircējs ir vairumpircējs, kas grib iepirkt vislabāko produktu par viszemāko cenu. Mūsu pircējs lielveikalā bieži vien neatpazīst vairumu dārzeņu audzētāju, bet, tā kā mēs strādājam jau 40 gadus, tad mūs jau atpazīst. Piemēram, pircējs vairāk zina alkohola ražošanas zīmolus, bet mazāk atpazīst dārzeņu audzētājus. Bet – pircēju vēlme norāda, kā virzīt produktu kvalitāti.

Mūsu apstākļos no 1. novembra līdz 1. martam nav vietējās dārzeņu produkcijas, bet tas nozīmē, ka nebūs arī pircēju. Šajā laika periodā Spānija ražo gurķus visai Eiropai. Lai ziemā nodrošinātu kādu produkcijas apriti, mūsu kooperatīvā ir uzņēmumi, kas ražo burkānus un bietes, nezaudējot kontaktus ar klientu.

Lielveikali darbojas pēc 3 klientu principa, un, kas ir labākais, to nosaka gada beigās. Ja vairs netiec trijniekā, tevis te nav. Ja ar kādu klientu (piegādātāju) ir tiesas darbi (piem., dēļ kvalitātes, deformācijas, palešu salaušanas), tad ar to sadarbību pārtrauc. Lielveikali vispirms darbojas ar Francijā ražotiem produktiem, bet mazie veikaliņi – ar vietējo (tuvāko) ražotāju. Ja vēlamies pārdot vidējiem vai mazajiem veikaliem, kur cena ir augstāka, tad ir jāmeklē sadarbība jau ar citiem tirgotājiem.

Vai jūs sadarbojaties ar universitātēm vai profesionālajām skolām?
Tiešā veidā nē, bet studenti pie mums nāk strādāt uz 2 mēnešiem vasarā. Vispār darbam ir grūti noalgot vietējos francūžus, bet, piesaistot darbiniekus no ārvalstīm, samazinās uzņēmuma vērtēšanas punkti. Pārsvarā darbinieki ir no Rumānijas un Polijas.

Vai jums ir saules paneļi?
2022. gadā bija spēcīga krusa, kas sasita paneļus, tāpēc šobrīd nav, bet ir doma, ka varētu tos atjaunot.

Vai stādus audzējiet paši?
Nē, jaunstādus 50% iepērkam no franču uzņēmuma, kas nodarbojas ar stādu audzēšanu, un 50% iepērkam no Holandes. Vasaras ražai iepērkam stādus no Nīderlandes, ziemas ražai (janvārī) – no vietējā. Mums gurķiem un baklažāniem ir 3 stādīšanas laiki – 1. janvārī, 1. augustā, 1. novembrī; papriku stādam 10. decembrī. Strādājam pēc principa, ka uz 1.04. visai produkcijai ir jābūt pārdošanā.

 

Kā notiek siltumnīcu laistīšana?
Mūsu reģionā 25 metru dziļumā ir lielas ūdens rezerves. Ūdens tiek ņemts no dziļurbuma, bet pēc tam tiek savākts recirkulētais ūdens no augsnes, kas nav patērēts – tas dod gan iespējas samazināt nepieciešamo ūdens daudzumu, gan arī saņemt papildus vērtēšanas punktus. Šādai sistēmai ir būtisks trūkums – izmantojot recirkulēto ūdeni, ja kāds no augiem ir slims, tad saslimst arī citi - notiek tāda kā pandēmija!

Vai recirkulētais ūdens netiek attīrīts?
Lietojam UV lampas, bet ar to vēl nepieiet, jo iznīcinātas tiek tikai baktērijas, vīrusus šādi iznīcināt nevar – tas nozīmē, ka nākotnē jādomā par citu variantu.

Vai lietojat nokrišņu ūdeni?
Lietusūdeni lietojam ļoti maz, jo tam biežāk jāveic analīzes, tam nav minerālvielas, kas jāpievieno papildus. Nākotnē gan par to būs jādomā, jo no 2030. gada jāsamazina no dziļurbuma iegūtais ūdens par 50%, un vēl no pietnāk jāveic recirkulācija.

Lai saimniekotu videi draudzīgāk, pa dienu siltumnīcas jumta daļā uzsilušais gaiss tiek uzglabāts speciālās cisternās, ko lieto apsildei nakts stundās, kad temperatūra nokrītas par zemu (sākot no septembra tas ir aktuāli). Siltumnīcu augstums ir 7 metri, kas nodrošina par 30% efektīvāku siltuma uzkrāšanu. 1989. gadā bija ļoti sniegiem bagāta ziema, kad bija jāveic intensīva siltumnīcu apsilde, lai neiegrūtu jumti. Bet pārsvarā šeit sniegs ir nedaudz un ātri nokūst.

Pārsvarā visas būves ir uzbūvētas ar pašu finansējumu un banku līdzfinansējums piesaistīts nedaudz. Francijā siltumnīcu platībām nav subsīdiju maksājumi.

Kā jums notiek augu aizsardzības sistēma?
Vislielākā problēma ir kaitēkļi, kuru ierobežošanai lietojam dažādas ierobežošanas sistēmas:

1. Dzeltenās līmes plāksnes ir izvietotas jau, sākot no ārdurvīm, un arī siltumnīcās pie augiem;
2. Pie ieejas siltumnīcu kompleksā ir automatizēta roku dezinfekcija un apavu tīrīšana;
3. Augu tuvumā izvietotas arī zilās līmes plāksnes tripšiem;
4. Tiek regulāri izlaisti derīgie kukaiņi, kas, turpinot vairoties, iznīcina kaitēkļu oliņas un kāpurus;
5. Baklažāni nomet vecākās lapas, kuras ir atdevušas mitrumu un barības vielas augšējām augu daļām – lapas netiek vāktas (tās nepūst!), jo uz tām vēl atrodas derīgie kukaiņi, kas turpina vairoties;
6. Gurķiem lapas nekrīt, un to derīgie kukaiņi paliek uz auga – pašus augus lēnām gulda, saglabājot tiem veselīgu ražošanas daļu.

Stādiem izmanto akmens vati, kokosu un kokšķiedru. Baklažānu sākot audzēt, tiem nokniebj galotni, lai veicinātu zarošanos – mazāk par 2 galotnēm ir nelietderīgi, ja ir 4 galotnes, tad viens no zariem būs ļoti neliels un dos maza izmēra produkciju; optimālākais ir audzēt 3 galotnes zarus, kas izaug pietiekami gari, aizpildot siltumnīcā paredzamo augstumu.

Kas tiek darīts ar nestandarta produkciju?
Baklažānu otrā šķira tiek pārdota kā lētākā produkcija cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, bet gurķiem nestandartu lieto kosmētikas (sejas krēmu) ražošanai.

Kā tiek samazināta saules ietekme vasaras periodā?
Siltumnīcu jumta daļas stikli fragmentē gaismu, noņem UVS – tas darbojas līdzīgi kā ēnošanas ekrāns.

Vēl - mēs augu atliekām nevaram veikt organisko vielu pārstrādi - sadedzinot, bet varam kompostēt. Izlietoto akmens vati izmantojam zaļo sienu gatavošanai, tā papildus darbojoties CO₂ emisijās. Visu ražu maksimāli ātri realizējam – vācam gurķus katru nedēļu pirmdien – trešdien – piektdien no rīta, vakarā nododam mūsu grupas realizācijas uzņēmumam, un jau nākamajā dienā mūsu produkts ir veikalā. Baklažāni tiek vākti ik pēc 4 dienām.

Tālāk mūsu pieredzes apmaiņa notika ar uzņēmumu šīs pašas kooperatīvās grupas ietvaros, kas nodarbojas ar realizāciju. Ar tā darbību iepazīstināja Žans Marks, kas ir atbildīgs par ražotājiem Orleānas apgabalā. Šī ir SOPA loģistikas bāze, kurā tiek nogādāta visa saražotā dārzeņu produkcija. Lai atpazītu, no kuras saimniecības produkcija piegādāta, kastēs tiek marķētas ar dažādas krāsas uzlīmēm.

Visai dārzeņu kooperatīvajai grupai gada apgrozījums ir 70 milj. eiro (piem., spāņiem apgrozījums ir 400 milj. eiro un tie ir sīvākie konkurenti). Šādā kooperatīvajā formā Francijā pēc likuma ražošana ir nodalīta no pārdošanas, un ražotājam 100% visa raža ir jānodod pārdošanas uzņēmumam. Realizācijas uzņēmums sadarbojas ne tikai ar Orleānas, bet arī ar citu reģionu ražotājiem. Ne visi tie ir kooperatīva biedri; tie, kam nav kooperatīva statuss, darbojas kā uzņēmums pēc statūtiem un darbošanās principa kā kooperatīvam.

Kopumā realizācijas uzņēmums pārdod 55 tūkst. tonnas dārzeņu gadā, no tiem 30 tūkst. tonnas tieši Orleānas reģionā. Galvenais produkts ir gurķi, tad bietes (realizē tikai vārītas iepakotas, vāra un iepako pats ražotājs) un burkāni. Uz citiem reģioniem tiek sūtīti baklažāni, paprika, mazie tomātiņi, melnie redīsi. Pārdošanas punkti: 80% lielveikalos, 15% vairumtirgotāji, 5% pārstrādātājiem.

Priekšrocība vienam birojam, kas veic realizāciju, ir vieglāk veikt pārbaudes un sertifikācijas, palīdz ražotājiem izpildīt dažādu sertifikātu prasības (Global Gap, IFS, u.c.), ja nepieciešams – pārdot ar citu zīmolu (piem., pārdot ar konkrētā ražotāja apzīmējumu vai marķējumu – ģeogrāfiskā izcelsme, u.c.).

Vai visiem ražotājiem šeit ir daļas vai akcijas?
Visi ražotāji ir SOPA biedri un akcionāri – ja atdod visu saražoto produkciju tirdzniecības uzņēmumam, tad var saņemt ES fondu līdzekļus – tas dod iespējas attīstīt ražošanu, samazināt izmaksas, kas saistītas ar vides jautājumiem. Par to, kādu sēklu izvēlēties (piem., īsi vai gari gurķi, kādas krāsas baklažānus, u.c.), nosaka klients.

Vēl viens SOPA biedrs – Boisseaux - kā graudu kooperatīvs dibināts 1933. gadā, šobrīd tā ir kooperatīvu apvienība jeb sindikāts, kura prezidents ir Kristofs …, nodarbojas ar graudu, biešu, cukurbiešu un lopu audzēšanu, produkcijas savākšanu, pārdošanu. Tātad SOPA kompleksi apvieno visu, sākot no ražošanas līdz realizācijai (ja tā var teikt, tad pārstrāde ir tikai vārītas bietes). Centrālais birojs atrodas Parīzē, bet ir arī pārstāvniecības reģionos, kas palīdz visiem iesaistītajiem kooperatīviem ar juridiskiem jautājumiem, kā arī darbinieku apriti un piesaisti. Visam kooperatīvam veic kopēju iepirkumu (minerālmēsli, augu aizsardzības līdzekļi, sēklas). Kooperatīvos ir noteikts, kādā apvidū tie var darboties. Ja kāda saimniecība grib darboties ar cita virziena lauksaimniecību, tad jāmeklē kooperatīvs, kurš nodarbojas ar konkrētā (vēlamā) produkta audzēšanu.

Frančiem ir teiciens: “Kooperatīvs ir nožēlas meita, bet labklājības māte” – tas nozīmē, ka ir jādzīvo pēc stingriem nosacījumiem, bet tas dod daudzas priekšrocības.

Kooperatīvam ir sekojoši ierobežojumi – ir jāpiedalās; ir jānodrošina maksātspēja darbiniekiem; jānodod visa saražotā produkcija; ir jābūt vienotiem; peļņu sadala biedriem. Audzētāji kooperatīvam pievienojas, jo pašiem ir grūti pārdot saražoto produkciju. Galvenā sadarbība kooperatīvam ar sabiedrību ir ražot to, ko sabiedrība pieprasa.

Pamatā šis graudu kooperatīvs, kas darbojas, apvienojot 120 saimniecības, to vada prezidents un padome, 12 administratori, direktors. Tam ir 12 milj. apgrozījums. Saimniecību vidējais lielums 150 ha, ar laistīšanas sistēmu, ar obligātu nosacījumu – nemainīgi augstu kvalitāti visa gada garumā. Liela vērība pievērsta augu maiņai, tāpēc sējumu struktūrā 1/3 daļa ir cukurbietes, kukurūza, kartupeļi; 1/3 daļa kvieši (īpaši pievērš uzmanību proteīna kviešiem); 1/3 daļa mieži, bet vēl papildus audzē rapsi, saulespuķes, zirņus, linus. Lai samazinātu augiem stresa faktorus, nodrošina lauku laistīšanu ar mobilu laistīšanas iekārtu, bet tās izmaksas nav mazas.

Kooperatīvam ir plašs tehniskais atbalsts, bet, lai iegūtu vienotu augstāko kvalitāti, agronoms veģetācijas laikā regulāri apmeklē laukus, lai sekotu līdzi auga augšanai un kādi stresi traucē. Graudu uzglabāšanas laikā nedrīkst lietot nekādus augu aizsardzības līdzekļus - klimata sasilšanas laikā kaitīgie organismi izplatās aktīvāk, tāpēc glabāšanas laikā graudus apstrādā ar aukstu gaisu (līdz +10 °C), neļaujot attīstīties kaitēkļiem. Nākotnē tiks ieviesta jauna kvalitātes zīme, kas norādīs biodaudzveidību (CRC zīme). 2018. gadā bija tikai 48%, šogad jau 89% no saražotās produkcijas. Graudiem biodaudzveidības nosacījumi nozīmē daudz mazākā apjomā lietot insekticīdus, bet atļauts lietot fungicīdus, lai neļautu attīstīties mikotoksīniem, kas kaitīgi pārtikai un lopbarībai. Šajā sistēmā liela problēma ir nezāļu ierobežošana, it īpaši ar dadžiem.

Kooperatīva galvenais klients ir McDonalds, kas prasa ļoti augstus kvalitātes kritērijus un pilnīgu ražošanas procesa caurskatāmību. Kooperatīvs sadarbojas ar trim lielākajiem (citiem) kooperatīviem, lai nodrošinātu plašāku klāstu.

Nākamais mūsu apmeklējums bija uz sīpolu un ķiploku audzēšanas kooperatīvu Fermes Des Arches, kur mūs sagaidīja rūpniecības kameras direktors Haviers Žerārs (no 1994–2007. gadam strādājis Lietuvā, un Baltiju zināja labi) un Šarls Pedro, kas strādā administratīvajā padomē.
Šī uzņēmuma juridiskais statuss ir SAS – uzņēmums ar vienkāršotām funkcijām – akciju sabiedrība. Darbojas līdzīgi kā kooperatīvs, bet, kad lauksaimnieks pensionējas vai izstājas, tas saņem līdzekļus atkarībā no tā, kā visam uzņēmumam ir veicies ar attīstību. Darbojas KLP (kopējas lauksaimniecības politikas) ietvaros, t.i., kopējas prasības visiem – no pašu saražotā jānodod 75%, no pašu biedriem 50%, 82% pašu lauksaimnieku ražotāju kapitāls, 1% algotiem darbiniekiem, 17% investīcijas.

Kooperatīvs apsaimnieko 740 ha, kas izvietoti 2 vietās: 43 ražotāji Beauce, 9 ražotāji Dröme; lai nodrošinātu augseku, no kopējās 140 ha platības graudaugi audzēti 55%, cukurbietes 15%, pākšaugi 15%. Vidējais saimniecības lielums 120 ha, kopā ir 150 darbinieki, 30 sezonas darbinieki. Saražotajai produkcijai ir 21 veids, un katram jāatbilst konkrētai sertifikācijas sistēmai.

 

Kooperatīva vadība ir padome, kuras sastāvā ir 50% paši audzētāji. Padomi ievēl no visām saimniecībām katru gadu, bet katrs ievēlētais padomes loceklis darbojas ne ilgāk kā 4 gadus. Katru gadu padome spriež par cenām pēc iepriekšējā gada rezultātiem. Zinot katras saimniecības atrašanās vietu un augsni, padome nosaka, kurā saimniecībā, kuru no sīvaiņu veidiem audzēs. To ietekmē arī tirgus pasūtījums katram produkcijas veidam. Katru gadu vienā saimniecībā audzē tikai viena veida produkciju. Visa audzēšanai nepieciešamā specifiskā tehnika tiek nodrošināta no kooperatīva, bet pamatiekārtas ir uz vietas katrā saimniecībā. Visa saaudzētā produkcija tiek nogādāta vienā vietā, kur viss tiek sašķirots, safasēts un nodots realizācijai. Sēklas un stādīšanas materiāls ir kopīgs kooperatīvam, vienoti ir sējas un stādīšanas laiki, kā arī agrotehnika, novākšana ir robotizēta. Lai izpildītu konkrēta tirgotāja prasītās kvalitātes zīmes, ļoti strikti jāievēro visas audzēšanas prasības. Ir 3 agronomi, kas seko līdzi visiem laukiem. Audzētas tiek Francijas vietējās šķirnes. Sēklas materiālu ražo speciāli ražotāji ar sertifikātu. Atvedot ražu no saimniecībām, uz konteineriem ir svītru kods par konkrētu ražotāju, produkcijas veidu, izmēru. Konteineriem ar BIO produktu ir zaļa svītra.

Kooperatīvā katrs ražotājs iesaistās ar tādu platību (ha), kā pats vēlas. Tad proporcionāli šim tiek sadalīti ienākumi. Katram hektāram, ar ko iestājas kooperatīvā, ir noteikta summa – iemaksa 4000 EUR par hektāru, un ar laiku saimniecība var palielināt ha skaitu, ar kādu vēlas piedalīties kooperatīvā. Iemaksātā nauda tiek ieguldīta tehnikā, un tas atmaksājas, ja pats tādu tehniku nevar iegādāties. Galvenais nosacījums – visa produkcija 100% jānodod kooperatīvam. Ja vēlas izstāties no kooperatīva, kādam jāpārdod savas akcijas.

Audzēšanas laikā tiek izvērtēts, cik kvalitatīvi tiek nodrošināta audzēšana. Gan hektāru daudzums, gan audzēšanas kvalitāte tiek izteikta ar koeficientu. Maksimālais koeficients ir 120, ja darbojas pavirši, to samazina, atšķirot sliktākos no labākajiem audzētājiem. Ar koeficientu koriģē arī sarežģītāku un vienkāršāku produkcijas veidu audzēšanu.

Produkcija tiek fasēta gan atkarībā no pasūtītā veida: bāzes produkcija 1–3 kg maisiņi; “bigi” 5–25 kg; ekskluzīvie – speciālie pasūtījumi; ķiploku vai sīpolu bizes – tradicionālākais veids.

Izvēlētā audzēšanas sistēma – 12 lauki ar starpkultūrām, lai izvairītos no augsnes aršanas gan sīpoliem, gan kartupeļiem. Izmanto ravēšanas robotu, ko lieto pat ļoti mazu nezāļu ravēšanā. Darbojas ar mākslīgo intelektu un kameru, kas atšķir sīpolu no nezāles, šobrīd nogalina ar ķīmiju, bet nākotnē paredzēts lāzers. Šobrīd kopumā no visas saražotās produkcijas tikai 7–8% ir bioloģiska. – Kā atzīmē kooperatīva pārstāvji – politiskā vēlme atšķiras no reālās iespējas.

To, cik daudz tonnu kurš produkts ir jāaudzē, nosaka komercdirektors, bet to, cik tas būs hektāros, nosaka kooperatīva padome. Visa produkcija tiek glabāta aukstuma kamerās pie temperatūras -0.3 °C, ja produkcijas pietrūkst, tad to piepērk klāt no zemnieka, kas nav uzņēmumā, bet noteikti ir no Francijas. Bet parasti pāri nepaliek. Produkcija netiek ilgi glabāta dzesētavā, bet pēc iespējas ātrāk tiek realizēta. Ķīnas ķiploku produkciju Francijas tirgū nejūt, bet problēmas ir ar Spānijas un Argentīnas produkciju. Francijā izaudzētā raža ir apmēram 50%. Ķīnas produktus nepērk, jo tie ir ultra ķīmiski apstrādāti. Kooperatīvs eksportē mazāk par 1% uz Lielbritāniju un Spāniju.

Pie partneriem neredzējām Lidl tīklu – kāpēc?
Lai sāktu darboties ar Lidl, ir garš pārrunu process, kas var ilgt gadu un ilgāk. Neesam spējuši sarunāties, jo neveram izspiest kādu citu. Brīva vieta tur nestāv.

Šobrīd, lai kooperatīvs straujāk attīstītos, iegulda līdzekļus robotizācijā, lai samazinātu šķirošanas līnijas un darbs būtu precīzāks, prece ātrāk tiktu nogādāta pie patērētāja – uz iepakojuma ir datums, bet vecu preci neviens nepērk – ideāli, ja spēj nogādāt preci tai pašā dienā, kad fasēts. Šeit uz vietas 100% strādā francūži, bet uz lauka ir dažādi, jo vietējā sabiedrība uz lauka strādāt nevēlas.

Kāda ir vidējā alga strādniekam?
Lielākajai daļai ir minimālā alga +10%, bet ir dažāds stundu ilgums, tad sanāk apm. 1600–1800 EUR uz rokas.

Vai ir pieejami ESF, ko iegult uzņēmuma attīstībā, modernizācijā?
Kooperatīvu organizācijas, ko atzīst gan ministrija, gan darbojas KLP, saņem finansējumu, ko aprēķina pēc konkrētas formulas – tas ir ļoti izdevīgi, jo mēs, piem., saņemam 400–600 tūkst. EUR, ko investējam.

Lai iestātos kooperatīvā, vai ir jābūt turīgam?
Domājam, ka nē, jo jāņem vērā, ka ar šo iemaksu jau saimniecība iekļaujas esošā sistēmā. Iesaistīties uzņēmumā nav lēti, bet ir lietderīgi. Zemniekiem pašiem nav tādas iespējas darboties komercializācijā, kā tas ir kopā ar kooperatīvu.

Mūsu nākamā apmeklētā vieta bija saimniecība, kas ir trīs kooperatīvu sastāvā un vēl nodarbojas ar agrotūrismu. Saimniecības vadītājs Lukass Thomas 34 gadus ir strādājis kā zemnieks savā ģimenes saimniecībā jau vairākas paaudzēs (vecākās saimniecības ēkas ir kopš 1690. gada), kas sākotnēji nodarbojās ar vistu un cūku audzēšanu, bet šobrīd 100 ha audzē graudus (pārtikas kviešus, cietos kviešus, alus miežus), kukurūzu, rapsi un cukurbietes. Tik daudz audzējamo augu ir dēļ agrotehnikas, kā arī, lai izslēgtu kritisku brīžu iespējamību, ja kādā no gadiem kāds augs neizdodas. To prasa arī KLP. No 100 ha saimniekam īpašumā ir 7 ha, pārējais pieder ģimenei – zemes nomas maksa ir 120 EUR/ha, kurus arī maksā. Zemi atpirkt ir dārgi (6000 EUR/ha). Tiešie maksājumi par ha ir 250 EUR. Šī ir nitrātu jutīga teritorija, tāpēc katru gadu janvārī jāveic divu veidu analīzes (ja audzē augļus, tad vēl analīzes uz metāliem).

Pirmais kooperatīvs, kurā saimniecība darbojas, ir saistīts ar graudiem – visa raža tiek nodota kooperatīvam.
Otrais kooperatīvs, kurā saimniecība darbojas, ir cukurbiešu (tajā paši ražo cukuru), tas atrodas vien 14 km attālumā, un zemniekam nav jādomā, ko darīt ar izaudzēto ražu, jo visa raža tiek nodota kooperatīvam.
Trešais kooperatīvs ir tehnikas kooperatīvs, kas darbojas pilnīgi atsevišķi. Tehniku iepērk kopā ar kooperatīva biedriem (kopā 15 biedri, apmēram 2000 ha) – 80% no tehnikas ir kooperatīva, 20% ir kopā ar kādu tuvāko kolēģi – tie ir dažādi kombaini, traktori, u.c. nepieciešamās iekārtas, arī ļoti modernas iekārtas, ko katrs pats nevarētu atļauties iegādāties. Šī kooperatīva mērķis ir iegādāties specifisku, dārgu tehniku. Šāda sistēma ļauj ieekonomēt 100 EUR uz hektāru gadā, un nodrošina lauksaimniekiem socializēšanos savā starpā, kas laukos ir ļoti svarīgi. Lai paspētu visus darbus padarīt, kooperatīvā aprēķina, cik uz visiem ir vajadzīgas, piemēram, sējmašīnas, kombaini u.c. Ar tehniku brauc katrs pats, jo atsevišķi algotu darbinieku nav. Ja tehnika salūzt, to ved pie tehniķa un par remontu maksā kooperatīvs. Gada noslēgumā katra saimniecība saņem vienu rēķinu, balstoties uz to, cik katram ir ha, cik dienas un kādu tehniku izmantojis, cik litri degvielas iztērēti. Tas zemniekam ir izdevīgi, jo daudz ko iepērk pa vairuma cenu. Gadā aprēķina kopīgās investīcijas, cik un kas būs nepieciešams un kopējo platību – no tā visa 20% sedz zemnieki (sadalot procentuāli no saviem ha), bet pārējo finansējumu meklē no bankām. Ir darbi, ko grūti realizēt vienam, tāpēc, piemēram, laistīšanas tīklus ierīko, apvienojoties.

Ja saimniecībai nepieciešams specifisks padoms no agronoma, tad to piesaista no rūpniecības kameras, bet agronoms nav līdzatbildīgs par rezultātiem, jo par visu atbild pats zemnieks (agronoma ieteikumi ir kā rekomendācijas).

Visi trīs minētie kooperatīvi saņem arī Eiropas struktūrfondu finansējumu, jo valsts ir ieinteresēta atbalstīt šādas saimniekošanas formas, kas nesadrumstalo, bet apvieno lauksaimniekus. Blakus vecajām saimniecības ēkām ir uzbūvēts jauns angārs, jo lielos traktorus un to agregātus nevarēja novietot zem vecajiem jumtiem. Angārs ir saimnieka īpašums, bet kooperatīvs no viņa to īrē, lai zem jumta stāvētu kooperatīva tehnika, ko pats un citi kolēģi var izmantot.

Runājot par pašu lauksaimniecību, saimniecībā nepielieto bezaršanas tehnoloģiju, jo tad ir problēmas ar nezāļu ierobežošanu. Te lieto lāpstotāju, un tad nav jālieto glifosāti, kas, saimniekaprāt, ir dabai nedraudzīgāki par aršanu. Tomēr ir zemnieki, kas domā citādi. Apmēram 60% no saimniecības LIZ ir mālaina un ir ļoti grūti strādāt bioloģiski.

Kopš 2008. gada saimniecība darbojas arī agrotūrismā – lauksaimniecībai labos gados agrotūrisms ienes mazākus ienākumus, bet nelabvēlīgos gados – šis bizness kļūst ienesīgāks. Gada garumā apartamenti ir noslogoti aptuveni 70%. Lai neapgrūtinātu sevi (citu darbinieku, jo bez saimnieka un viņa sievas te nav neviena), netiek piedāvātas brokastis, bet apartamentos var gatavot paši. Šis vairāk ir domāts kā saimnieku pensijas kapitāls, jo lauksaimniekiem pensijas ir zemas. Tomēr agrotūrisms nevar būt kā vienīgais ieņēmumu avots, bet gan papildinošs bizness, kas nodrošina papildu drošību un stabilitāti.

Saimniecības galvenā darbība koncentrējas uz ābolu un rabarberu audzēšanu, kā arī sulas ražošanu un realizāciju vietējā tirgū. Pēc Silvana iegādes sākotnējais 3 ha ābeļu dārzs tika sakopts un paplašināts, pārējā platība tiek izmantota kukurūzas, saulespuķu, sojas un ārstniecības augu audzēšanai, kas nodrošina diversifikāciju un papildus ieņēmumu avots.

Pirms vairākiem gadiem Lukass, kā rūpniecības kameras pārstāvis, bija viesojies Latvijā, un mums dodoties projām, viņš teica: “Latvija ir ļoti skaista zeme, jums ir lielas iespējas tūrismam, it īpaši laukos!

Nākamā mūsu apmeklētā saimniecība bija ar augļu dārzu, sulu ražošanu un realizēšanu vietējā tirgū. Saimniecības vadītājs Sylvain Pellerin šo vietu iegādājās pirms 4 gadiem. Silvana tēvs ir bijis lauksaimnieks, kas audzējis graudus un rabarberus. Kad 2020. gadā tēvs pensionējās, brālis pārņēmis graudu audzēšanu, bet Silvans - rabarberus.

Šīs vietas (saimniecības) īpašnieks nomira, un Silvans to nopirka (tas viss esot noticis vienlaicīgi). Kamēr tika formēti dokumenti, divus gadus te nekas nenotika un viss bija aizaudzis un nolaists. Silvans darbus uzsāka 2022. gadā, bet 2023. gadā nopirka savu sulu spiedi, lai nav jāizmanto maksas pakalpojumi. Kopā apsaimnieko 25 ha, no kuriem 3 ha ir ābeles, bet pārējā daļa kukurūza, saulespuķes, soja, ārstniecības augi, rabarberi, lupstājs.

Par ābolu audzēšanu saimnieks nekad nebija domājis – tā esot bijusi sagadīšanās, jo pirms tam esot studējis 2 gadus lauksaimniecību, gadu strādājis cukura ražošanas uzņēmumā, bet ar āboliem – tas lika meklēt variantus. Šobrīd lupstāju saknes izrok uzņēmums, ar kuru ir līgums, lai apgādātu restorānus. Rabarberus nedaudz tirgo svaigā veidā, bet pārsvarā spiež sulu kopā ar āboliem. Pieprašījums ir ļoti liels, tirgo divreiz nedēļā tirgū, pārpircējiem un restorāniem gan sulas, gan nektāru.

Rabarberi ir divu tipu – sarkaniem kātiem (tievāki, mazāki, labāki svaigai ēšanai) un zaļiem kātiem (šķirne ‘Goliats’ ar lielākiem, resnākiem kātiem, kas labāki sulai). Parasti rabarberiem var lapas nogriezt 2 reizes sezonā, ja garš veģetācijas periods, tad pat trīs reizes.

Ābeļu stādījuma 26 šķirnes uz potcel miem M 9 un G 11. Vainagu veidošanu sāk janvārī un veido līdz martam, kad beidzas miera periods. Raža parasti tiek realizēta līdz martam, bet šobrīd aukstuma kamera ir salūzusi, bet tuvākais dārzs ar glabāšanās kameru ir 30 km attālumā un tas neļauj kooperēties, jo pārvadājumi ir dārgi. Kopā ir ~10 tonnas ābolu – cik var, tos realizē rudenī, pārējos spiež sulā. Izmanto pretkrusas tīklus (ziemā satin pie stieples), lai gan šajā apvidū krusas esot reizi četros gados. Salnu aizsardzība gan ir aktuāla un lieto sprinklerus. Ražas novākšanā piedalās ģimene, radi, kolēģi, vietējie pensionāri. Lielākā problēma ir kraupis un tinējs. Augu aizsardzībā palīdz orientēties konsultants, bet gala lēmumu pieņem pats saimnieks. Bieži vien neesot vajadzīga tik perfekta augu aizsardzības sistēma, jo lielākā daļa ābolu tiekot izspiesti sulā. Tā kā saimniecība ir jauna, tad iesaistīšanās kooperatīvā vēl ir neliela. Saimniecībā audzē griķus, ko nodod kooperatīvam miltu ražošanai.

Pēdējā saimniecība mūsu pieredzes apmaiņā bija De Gally ferma, kur mūs laipni sagaidīja fermas un veikala direktors Kelmans. De Gally ir bijis ģimenes uzņēmums kopš 1646. gada, un šobrīd galvenie ienākumi nāk no graudu un dārzeņu audzēšanas, augļu groziem, ko piegādā uz ofisiem, kā arī restorāns. Dārzu centrā galvenais produkts ir āboli, bumbieri (nedaudz plūmes, ķirši). Fermai ir divas saimniecības: graudu saimniecībā 120 ha audzē rapsi, kviešus, alus miežus; bet otrā saimniecībā 60 ha audzē dārzeņus, ziedus un augļus (augļu dārzs ir kā pašlasīšanas dārzs), kā arī siltumnīcas. Fermas centrālā teritorija atrodas Versaļas pils teritorijā, ēkas ir ļoti senas – tās 17., 18. gadsimtā Luisa 14. revolūcijas laikā atņēma karalim. 1950. gadā ģimene iegādājās šo zemi no lauksaimniecības asociācijas. Šobrīd Gally saimniecībā, rēķinot visu kopā, gadā ir 900 tūkstoši līdz miljonam apmeklētāji; liels pluss ir Parīzes tuvums. Kā paši saimnieki uzskata – viņu lielākais ieguvums ir tas, ka paši pārstrādā savu produkciju, kā arī sadarbojas ar apkārtējiem zemniekiem 200–300 km rādiusā – tā ir zemnieku iespējas pārdot savu produkciju bez starpniekiem – sadarbība notiek ar 300 partneriem pārtikas jomā (tikai vietējie), lai nodrošinātu veikala produkciju un 500–600 nepārtikas produkcijas piegādātāji (cenšas no Francijas vai ES, mājas dekori no Āzijas, jo Eiropā tādus nevar atrast).

Ja uz iepakojumiem atrodama firmas zīme, tad vismaz 50% ir pašu produkts. Pārstrādes produktiem ir savas receptūras. Veikaliņā tirgo gan savu audzēto telpaugu, puķu un citus stādus, gan tuvējo audzētāju, gan Holandes stādus, lai nodrošinātu ļoti plašu sortimentu.

Veikala sortiments gan puķēm, gan kokiem bija ļoti veselīgs un radīja vēlmi iepirkties

Ferma izvēlas sadarbības partnerus pēc ļoti stingām kvalitātes prasībām: produkta garšas, audzēšanas veida, saimniekošanas veida (sadarbības saimniecība vai uzņēmums savu produktu nevar tirgot lielveikalos) un cena par produktu (tai ir jābūt tādai, lai var dalīties ar peļņu un cilvēki var iegādāties). Piemēram, šobrīd veikaliņā ir nopērkami tomāti, kas ir sena franču šķirne, bet neatbilst tiem kvalitātes kritērijiem, kas ir lielveikalos. Pārsvarā tiek ievēroti integrētās audzēšanas principi gan pašiem, gan partneriem (Francijā to apzīmē ar BLEU zīmolu), bet BIO ir daļa graudu un aromātaugi. Lielākā daļa no lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir sezonas strādnieki, bet ražas vākšanā piesaista cilvēkus no Marokas – nav valodas barjeras, labi strādā, nelieto alkoholu. Bet sezonas darbinieki ir liela problēma, jo vietējie to nevēlas. Tā kā šogad viss nogatavojas ļoti strauji un vienlaicīgi, tad cilvēkiem sanāk strādāt 62 stundas nedēļā (Francijā ir 35 h nedēļa) un jāmaksā dubultīgi – vienas stundas samaksa sanāk pat līdz 18 eiro.

Bišu produkcija ir 100% pašu iegūta no savas dravas. Ferma piedāvā īpašu pakalpojumu lielajiem uzņēmumiem – izvietot bišu saimes uz uzņēmuma jumtiem, bet iegūtais medus var tikt izmantots uzņēmumā kā reprezentatīva dāvana saviem klientiem. Francijā darbojas reitingu (punktu) sistēma, ko uzņēmums krāj – šajā gadījumā gan par bišu saimēm, gan par iestādītiem kokiem (uzņēmumiem tiek piedāvāts iestādīt augus gar ceļu vai ielu malām kā CO₂ izmešu samazinātājus), tā ir iespējams būtiski paaugstināt sava uzņēmuma reitingu.

Fermas vienā no vecākajām daļām, kas saglabājusies no 11. gs. (ļoti tipiska muižas ēka, kurā kādreiz dzīvoja arī visi muižas darbinieki), izvietotas ekspozīcijas, kas pilda izglītojošas funkcijas – sabiedrībai (it īpaši bērniem) parādīt un pamācīt, kā un no kurienes rodas pārtika (ābolu sula, sviests, medus, milti, utt.). Fermā var iepazīt arī mājdzīvniekus – govis, teļus, aitas, jērus, kazas, kazlēnus, vistas, gaiļus, utt. Diemžēl aizvien vairāk ir cilvēku, kas nezina šīs “lauku lietas”. Šīs darbnīcas apmeklē skolu klases mācību laikā, vecāki ar bērniem brīvdienās un nedēļas nogalēs – gada laikā pie saimniecībā viesojas vairāki tūkstoši dažādu vecumu bērni.

Fermas 4 ha siltumnīcas darbojas divos virzienos: augu audzēšana (aromātaugi, telpaugi, dārzaugi) un inkubators jaunajām idejām. Siltumnīcas ir automatizētas – ēnošanas ekrāni, laistīšana-uzpludināšana. Audzē baziliku (80% no visiem zaļumiem), koriandru, timiānu, pētersīļus, maurlokus un tabaku kā kaitēkļu ierobežotājus. Daļu siltumnīcas iznomā restorānam “Rits”, kam katru rītu tiek piegādāti svaigi dārzeņi un zaļumi. Siltumnīcā pēta salātu audzēšanas iespējas hidroponikā, kā arī tomātu audzēšanu ar akmens mulču, izmantojot recirkulēto ūdeni no zivju audzēšanas (ziemā audzē varavīksnes foreles, vasarā – stores), tas ļauj ietaupīt 80% ūdens resursus.

Siltumnīcās darbojas 9 startapi (jaunuzņēmumi), kas izstrādā savus produktus vai to audzēšanas tehnikas. Piem., uzņēmumi, kas kafijas biezumos audzē austeres; veic ravēšanas robotu izgudrojumus un to izpēti; u.c. 2024. gadā bija pieteikti 9 startapi, bet apstiprināja vienu, kas atbilda standartiem.

 

 

Jau atvadoties no fermas, uzdevu jautājumu, kā uzņēmums piesaista jaunos darbiniekus, vai ir sadarbība ar universitātēm, saņēmu atbildi, ka šeit ir viens atsevišķs darbinieks, kas veic sadarbību ar skolām par prakšu norisi un pieredzes apmaiņu. Gally fermā ir izveidota sava skola, kurā apmāca darbiniekus, kas konkrēti nepieciešami. Katram darbiniekam, pirms sāk strādāt savā amatā (arī vadošajos amatos), ir jānostrādā divas nedēļas pie visādiem darbiem – laukā, parkā, siltumnīcā, utt., lai būtu saprotams, kā viss veidojas un noris.