Edīte Kaufmane (E.K.) - Zinot, ka ‘Rāmkalni” ir daudznozaru uzņēmums, mūsu žurnāla lasītājus tomēr vairāk interesē viss, kas saistīts ar dārzkopību un pārtikas ražošanu. Kā, esot jurists, izlēmi pievērsties šai jomai? Ar ko sākāt?

Ar biznesu sāku nodarboties jau tad, kad studēju jurisprudenci, un, kad beidzu augstskolu, jau zināju, ka nestrādāšu par juristu. Mums jau bija “Rāmkalnu” komplekss ar sabiedrisko ēdināšanu, veicās tīri labi. Taču, kad 2009. gadā sākās krīze, sapratām, ka cilvēki mazāk laiku pavada, uzturoties sabiedriskajā ēdināšanā un izklaidēs, un mums jāliek klāt ražošana. Izmēģinājām ar visu ko, tai skaitā pelmeņu un saldējuma ražošanu, mēģinājām arī uzsākt sukāžu ražošanu. Sukādes mums iepatikās! Bija cidoniju krīzes brīdis – augļu tirgū bija par maz, un ātri vien ar savu pieprasījumu tirgū pacēlām iepirkuma cenu. Sapratām, ka varētu cidonijas audzēt paši. Tām tad piebiedrojās rabarberi, ķirbji, bet līdz ar ķirbjiem, lai nodrošinātu augu maiņu - arī graudi. Pēc laika uzsākām audzēt arī dzērvenes - tas gan ir cits, bet arī mans uzņēmums. Līdz ar to arī nākotnē domājam vairāk nodarboties ar ogu audzēšanu.

Dalija Segliņa (D.S.) - Kāpēc tieši sukādes - kur ņēmāt ideju un kā apguvāt ražošanas tehnoloģijas? Ar kādiem apjomiem sākāt - kādi tie ir šobrīd?

Man bija pazīstama šefpavāre Bīriņos, kas labi pazina Andri Špatu - no viņa sākotnēji pirkām produkciju, fasējām un tirgojām. Pēc tam nopirkām no Andra dzērveņu sukāžu ražošanas tehnoloģiju, un tad jau tālāk paši daudz ko iemācījāmies, jo dažādām ogām tehnoloģijas atšķiras. Krūmcidoniju sukāžu tehnoloģiju mēs “atkodām” paši ar ļoti labas tehnoloģes palīdzību.

Sākām mēs ar vienu bļodu, neliela izmēra žāvētāju mazā virtuvītē – un par lieliem apjomiem nevarējām pat sapņot! Tagad mēs pārstrādājam vairākus simtus tonnu, tāpēc arī gribam paši izejvielas izaudzēt. Ar cidonijām tas jau ir izdevies.

D.S. Kurā brīdī sapratāt, ka vajag būvēt savu pārstrādes cehu, ka nepietiek ar to, kas ir. Vai bizness ir augošs?

Kamēr vēl strādājām nelielajā virtuvē, pārbūvējām vecu ēku par ražošanas telpām, bet, kad to pabeidzām, sapratām, ka arī tā jau ir par mazu. Sākām zīmēt un projektēt pārstrādi, lai visiem pietiek vietas. Šobrīd praktiski visu izejvielu saldējam, jo ražas pieaug. Nopietni strādājam pie dzērveņu ražības paaugstināšanas – ir jāizrok dīķis, jāierīko laistīšana. Un tad būs jādomā par vēl vienu saldētavu.

E.K. – Kādas šobrīd ir platības? Krūmcidonijas šobrīd ir kādi 17 ha, bet vēl gribam klāt piestādīt ~10 ha uz agrotekstila, ar Dārzkopības institūta šķirnēm. Esam par šo viennozīmīgi pārliecināti, jo atšķirības ir milzīgas – gan kopšanā, gan ražas iegūšanā –šādā laukā krūmcidonijas 3 līdz 4 reizes pārspēj ražas apjomu, salīdzinot ar sēklaudžiem. Šogad raža bija ap 13 tonnām no ha. Bet tas, ko es esmu sapratis – augi ir jāmēslo, kā arī jāizgriež krūmi (Viktors pavasarī apmeklēja Dobeli, lai apgūtu krūmu veidošanu). Mēs esam bioloģiskā saimniecība – tas nozīmē – domāt bioloģiski. Rudenī pa saujai uz krūma devām slieku humusu, Belenus (no “Bioindus try”) un Timac Agro PKS – daudz cenšamies strādāt ar pieejamajiem bioloģiskajiem līdzekļiem. Pārsvarā veicam lapu analīzes, un lielu daļu no mēslojuma dodam caur lapām. Ļoti veiksmīgā sadarbība ar “Bioindustry” un Lauru Sičevsku dod ļoti labus rezultātus. Ja gribam, lai augi labi ražo, tie ir pareizi jāpabaro! Rindstarpās ir āboliņš, bet tas jau pats brīžiem cīnās par izdzīvošanu un nenodrošina barības vielas, kā to kādreiz uzskatīja. Kamēr pie tā nepiestrādā tā no sirds, tikmēr rezultātus īsti neredz. Tāpat, nopietni piestrādājot pie dzērveņu kopšanas, šogad novācām 50 tonnas. Ir mums, protams, krūmcidoniju lauki, kur viss ir diezgan ieaudzis nezālēs un rezultāti nav labi – pat krūmu izgriešana nedeva gaidītos rezultātus. Šobrīd mēs to neaiztiksim un gaidīsim, kad LAD būs projektu uzsaukums jaunu stādījumu ierīkošanai.

Šogad mums bija neražas gads ķirbjiem – novācām knapi 10 tonnas. Mēs neaudzējam ķirbjiem dēstus, bet mehāniski sējam tiešsējā uz lauka, sākumā nezāles apmēram trīs reizes nokultivējam, tad pie auga izkaplējam, bet vēlāk jau ķirbji paši nosedz lauku. Sadīga labi, bet auga ļoti slikti. Labā gadā izaudzējam tik, cik vajag pašiem, pārējo pat varam pārdot. Šogad mitruma mums bija ļoti daudz – tas ļoti patika krūmcidonijām un dzērvenēm. Rabarberus ļoti veiksmīgi audzējam uz ģeotekstila, ko iemācījāmies Dobelē, un gribam stādīt vēl vienu lauku ar laistīšanu, jo tas ir aktuāli – lai iegūtu sulīgus, nekoksnainus stublājus. Mums ir rabarberu šķirnes, kuras pirkām no “Jāņkalniem” un no kādas likvidējošas saimniecības, bet nu jau dalām paši savus augus, jo ieaug ļoti labi un dzīvotspēja arī laba. Lai agrotekstils normāli kalpotu, mēs divas reizes gadā ar lapu pūtēju nopūšam nost lapas, un neļaujam apaugt ar nezālēm. Tas būtiski pagarina agrotekstila lietošanas ilgumu. Ja ļauj tam apaugt, tad pēc 5-6 gadiem jau ir problēmas. Tīram agrotekstilu ar speciālām slotām, kas piestiprinātas pie traktora, kā arī, ja nepieciešams - ar rokām.

E.K. - Kāda bijusi smagākā pieredze kā audzētājam?

Es tā neskatos un šīm lietām, jo katra kļūda liek mācīties. Ir mums bijuši visādi lauki, kur nātres līdz padusēm, arī pie graudu audzēšanas ir gājis visādi, bet es to nesaucu par neveiksmi! Visa lauksaimniecība ir liels kazino, kad var veikties un var nepaveikties! Es arī nepārdzīvoju, ja es kaut ko nezinu vai nesaprotu – agronoms neesmu, bet visam eju cauri pats! Arī šogad – zirņiem visu darīju kā pēc grāmatas, bet laiks bija tāds, ka nekas beigās nesanāca – zirņi sagāzās veldrē, sadīga pākstīs, nokūlām tik sēklas tiesu. Bet auzas mums izdevās iegūt ar pārtikas kvalitāti, kas citiem bija ļoti knapi. Bet, ja skatās kopumā, ar ogām darboties ir stabilāk, arī cenas ir stabilākas, ražas prognozējamākas pie nosacījuma, ja visu izdara precīzi un pareizi.

E.K. - Vai Tev saimniecībā ir agronoms? Nē, agronoma funkcijas veicu es pats, izmantojot Lauras Sičevskas konsultācijas. Domāju, ka es tāpat izdaru varbūt 30-40% no tā, ko vajadzētu, tāpēc pamazām gribētu no graudiem atteikties.

D.S. – Kā Rāmkalni skatās uz terminoloģiju - krūmcidonijas un cidonijas? Latviešu valodā, ja mēs lietojam vārdu cidonija, tad jau lielāko ties` visi saprot, par ko ir runa. Tiklīdz tas iet uz ārpusi, ir pavisam kas cits. Ja Eiropā lieto cidonija, tad visi to saprot kā Cydonia oblonga jeb aivu, kas tur tiek plaši audzēta. Šeit varētu domāt par PVD iekšējām pielaidēm, kā to nedefinēt, bet jautājums - ar kādu nosaukumu starptautiskos tirgos tiek tirgotas sukādes? Līdz šim lietojām nosaukumu “cidonija”, bet nu uz daļas no iepakojumiem jau esam sarakstījuši “krūmcidonijas”. Mūsu krūmcidoniju sukādes un produktus pazīst Baltijā, Polijā, Vācijā, Austrijā, nedaudz mazāk – Šveicē un Skandināvijā. Bet tās posts ir tas, ka tā tomēr ir salīdzinoši jauna un nav pietiekami atpazīstama, salīdzinot ar visām dārza ogām vai dzērvenēm, ko savulaik ļoti popularizēja Amerika un Kanāda. Starptautiskais vārds varbūt nav tas svarīgākais, bet gan pierādīt, ka tas ir garšīgs produkts. Pareizi jau būtu vienoties par vienu vārdu.

E.K. – Kā jūs paši lietojat šo vārdu angliski – vai Japanese quince?

Mēs lietojam vienkārši Quince, bet tā nav mūsu galvenā oga. Piemēram, šobrīd attīstās tirgus uz Kuveitu, kur galvenās ogas ir upenes, dzērvenes, nedaudz ērkšķogas, bet cidonijai droši vien eksporta uznāciens vēl ir priekšā un pie tā vēl ir jāpiestrādā, lai to tā brīvi piedāvātu! Cidoniju sukādes mīnuss ir lielais darba patēriņš un augstā cena, kam pretī ir ļoti laba garša un veselīgs produkts. Mums lielākais tirgus ir Japāna, kur dzērvenēm noiets ir ļoti labs. Mēģinām japāņiem rādīt arī cidoniju, bet viņi neatpazīst šo ogu, un arī sukādes liekas par skābu. ! Līdz ar to ir svarīgi, lai patērētājam garšo tas produkts, ne tik daudz tā nosaukums. Kuveitā ir cits tirdzniecības princips – tur visu tirgo atvērtā veidā uz svara un visu var nogaršot. Runājot par Arābu Emirātiem – tas ir ļoti plašs un perspektīvs tirgus – un tur ir jātiek patērētājiem “uz mēles”.

E.K. – Bet patērētājam Dienvideiropā tomēr vajadzētu likt saprast, ka cidonija (aiva) un krūmcidonija nav viens un tas pats.

Eiropieši paši maz zina, kas ir cidonija. Pats biju Japānā, kur parkā redzēju krūmcidonijas krūmu ar visu nosaukumu, bet to labi ja pazīst dārznieki, bet ne parasti cilvēki. Tur daudzi pat nezina, kas ir rabarbers, un tas nozīmē, ka arī cidonijai ir vēl tāls ceļš ejams. Jo, ja mēs skatāmies uz cidoniju kā augli – to varbūt pazīst gadus 70 un nelielā teritorijā. Salīdzinoši dzērveni pazīst visa pasaule.

E.K. – Tā ir gan. Mēs savulaik piedalījāmies Eiropas projektā, kur darbojās Skandināvijas, Baltijas un dažas Dienvideiropas valstis. Viens somu profesors mums teica: “Jums daudzi gadu desmiti paies, kamēr iemācīsiet pasaulei iepazīt krūmcidoniju.”

Piekrītu! Ja runājam par tirgiem, tad galvenais ir dalība izstādēs! Šad tad, protams, gadās, ka lidostās kāds nopērk mūsu sukādes un uzrunā mūs, bet pārsvarā tās ir izstādes, kur iepazīstinām ar saviem produktiem. Valsts mūs atbalsta, jo lielajās izstādēs ir kopstendi (no ZM, AREI, LIAA), caur LAD mēs saņemam atpakaļ ceļojuma izmaksas. Valsts atbalstu jūtam stabili.- politiķi un ierēdņi saprot, ka eksports pelna naudu. Aktīvi strādā arī Red Jackets (Latvijas eksportētāju asociācija), kuras sastāvā esmu arī es. Ir jau protamas arī ķibeles, kad izstādes izņem no saraksta un tad liek atpakaļ, bet kopumā nevar sūdzēties.

Ar jaunajiem uzņēmējiem ir dažādi: tie, kas grib un var, tie arī sameklēs, kā uzsākt un kur dibināt kontaktus. Izstādes nav tūrisms, bet gan ļoti smags darbs, kas vēlāk nes augļus. Nesen biju lielā izstādē Vācijā, Anuga, Latvija bija pārstāvētā vismaz 5-6 hallēs, no vairāk kā 20 hallēm, kur dalībnieki sadalīti pa tēmām (piens, zivis, augļi, u.c.). Tas nozīmē, ka varam ar sevi lepoties, mēs esam plaši pārstāvēti starptautiskajā arēnā. Galvenās izstādes Eiropā ir Ķelnē un Parīzē, kā arī atsevišķa bioloģisko produktu izstāde Nirmbergā – aizbraucot uz šīm vietām, viss, kas notiek industrijā kopumā, ir skaidrs.

E.K. – Kā ir ar Latvijas tirgu – kā sākāt un kā to iekarojāt? Kā veicas ar eksportu?

Mums Latvijas tirgus ir svarīgs un aktuāls, mēs esam daudz kur. Nav tā, ka mums nebūtu problēmu vai izaicinājumu – kā jebkuram, kas darbojas ar pārtiku un pārstrādi. Latvijas tirgus ir labs ar to, ka ir ļoti prasīgs un kvalitāti paģērošs un dod labu treniņu, lai uzsāktu eksportu. Lai vispār sāktu domāt par eksportu, ir jāsaprot, kas notiek, kāda ir situācija. Pārsvarā dominē lielas un vērienīgas kompānijas, un cīņa ir par efektivitāti. Lielais tirdzniecības bizness ir diezgan skaudrs ar lielām izmaksām, bet dienas beigās arī pašam ražotājam ir kaut kas jānopelna. Ne velti mēs daudz ko izaudzējam paši, lai ietaupītu uz izejvielu rēķina. Taču tāpat daudz ko nosaka no malas – šobrīd ir ļoti uzkāpusi šokolādes cena, kas visu matemātiku padara sarežģītu. Kādam produktam ir neraža, un cenas kāpj, bet to ir grūti prognozēt. “Rāmkalnu” produkcijai vietējais tirgus sastāda nedaudz mazāk kā pusi, eksports ir lielā puse. Šogad Japānas tirgus paņēma mazāk, bet labas prognozes ir nākamajam gadam. Tā kā proporcionāli izlīdzinās. Kopumā mums ir vairāk par 10 valstīm, uz kurām eksportējam savu produkciju. Skandināvijas valstīs pērk nedaudz, ir viens labs klients Norvēģijā, bet turpmāk vairāk centīsimies darboties nedaudz citā virzienā – Private label (privātā preču zīme) kur mūsu produkts tiek tirgots zem kādas preču zīmes. Skandināvu tirgus ir ļoti konservatīvs, un kaut ko jaunu notirgot ir grūti. Lielākais mūsu produktu noieta tirgus ir maisos (bulk), kur tālāk tie tiek jau konkrēti safasēti. Japānā tādā veidā produkti aiziet ļoti daudziem klientiem, tai skaitā arī ar mūsu preču zīmi.

Ilze Grāvīte (I.G.) – Pieminēji ērkšķogas kā vienu no ogām, kas labi aiziet, bet “Rāmkalni” ērkšķogas neaudzē un Latvijā vispār maz audzē ērkšķogas.

Latvijā audzē pāris saimniecības, bet pārējo, kas pietrūkst, iepērkam no Polijas. Vēl iepērkam dzērvenes, rabarberus, ķirbjus. Nepērkam krūmcidonijas, tās mums pietiek pašiem. Šobrīd upenes ir tās ogas, kas ļoti pietrūkst, tās iepērkam no Latvijas, bet, tā kā šobrīd upenēm cena ļoti strauji kāpj, tad ņemam no sortimenta ārā, jo cena ir pārāk sāpīga. Vēl potenciāls ir klājeniskajām mellenēm, ko audzē purvā arī Alūksnē un Igaunijā – tās var novākt ar kombainu. Tā ir sulas oga, stādi dārgi, bet oga pieprasīta arī visās izstādēs. Ko es varētu ieteikt jaunajiem uzņēmējiem – tā ir pārtikas drošības sertifikācija - ne tikai PVD akcepts, kas arī ir labi, bet ir jādomā par BRC vai IFS, īpaši lielajām ražotnēm, kuras bez sertifikāta netiks iekšā nekur. Arī Lidl tīkls šobrīd bez sertifikātiem nevienu iekšā nelaiž. “Rāmkalniem” ir IFS sertifikāts. Ir arī klienti, kuriem tas nav svarīgi, bet sertifikāts atver krietni vien vairāk durvis. Mēs bijām Lidl tīklā ar sīrupiem (tā sauktajiem inoutiem), bet plānojam, ka būsim arī ar pamatprodukciju.

E.K. - Ko saki par audzētāju un ražotāju kooperāciju? Kā Latvijā ar to veicas?

Es pagaidām cīnos viens, jo nav objektīvas nepieciešamības, jo visu, ko paši izaudzējam, to paši arī apēdam, un mums nav, ko piedāvāt citiem. Bet esmu absolūti par – ja tikko būs kāda interesanta kombinācija, tad noteikti par to domāšu. Pirmkārt, tam ir jābūt finansiāli izdevīgi (piemēram, kopīgi iepirkumi), otrkārt, ja ir iespējama pieredzes apmaiņa. Ir ļoti labi kooperācijas piemēri ar graudiem, upenēm, dzērvenēm, smiltsērkšķiem. Ja mēs attīstīsim saldēto ogu tēmu, tad iespējams uz šo visu skatīsimies savādāk. Ja viss ir sakārtots, un tam pieiet racionāli, tad tas nav nekas īpašs un ārkārtējs. Var jau teikt, ka latvieši ir viensētnieki, bet nauda arī visiem patīk! Ja kaut kas neiet, tad vai nu nav tirgus vai nav parieza matemātika! Nu vēl varētu pietrūkt arī uzņēmības…

E.K. - Vai/kur redzi nozaru asociāciju lomu? Vai esat kādā iekļāvušies?

Jā, mēs esam Augļkopju asociācijā. Cīnījāmies kopā ar Gundegu Sauškinu par purvu nomas termiņiem, kur sanāca labi pastrādāt. Bet domāju, ka visspēcīgākā ir eksporta asociācija, kas iet pie ministriem, ja vajag – piesit kāju. Jautājums tik – cik tās ņem vērā politikas veidotāji. Mēs vislielāko izaugsmi redzam ar ogu audzēšanu, dziļāku pārstrādi un - eksports, eksports, eksports… Ja runājam par tirgiem, tad šobrīd interesanta un spēcīgas ir Saūda Arābija – viņi grib kļūt eiropeiskāki, ļoti liels tirgus, viņi patērē daudz, lielas ģimenes.

D.S. – Kā jūs esiet attīstījuši savas tehnoloģijas sukāžu ražošanā?

Mēs esam attīstījuši jau daudz ko no visa, bet tāpat ir ļoti daudz roku darbs. It īpaši cidonijas, bet Latvijas tirgū tas ir otrs pārdotākais produkts kopā ar dzērvenēm. Līdz ar to nav žēl tērēt darba stundas labam produktam. Tāpat arī jāsaka par stādāmo materiālu – šķirne izskatās daudz labāk par sēklaudzi – vienmērīga ienākšanās, vienāda forma, izmērs.

I.G. – Kādas ogas vēl domājat papildus stādīt? Kādi ir kvalitātes kritēriji, lai derētu?

Ja mēs stādīsim klāt, tad tās visdrīzāk būs upenes. Ērkšķogai galvenais, lai tā nebūt pārgatava, jo cita uzstādījuma nav. Smiltsērkšķus nestādīsim, jo daudz roku darba un daudz problēmu. Cidonijai gan arī ir daudz roku darba, jo tās nevar mehanizēti novākt.

I.G. – Ērkšķogas arī var mehanizēti novākt, un tad roku darbs nav tik liels.

Jā, ir vērts par to padomāt. Kad mums Japānā prasīja, ko vēl mēs varam piedāvāt, tad izrādījās, ka viņiem ērkšķogu sukāde ir ļoti garšīga lieta – ļoti aromātiska un garša ļoti tuva svaigai ogai! Ir mums arī ērkšķogu sīrups, bet tas nav ļoti populārs.

E.K. – Šobrīd kopīgi strādājam pie dārzkopības stratēģijas turpmākajiem gadiem. Ko uzskati par būtiskāko, lai nozare attīstītos? Piemēram, izglītībā - Jūsu uzņēmumā - kādi/cik darbinieki ir ar profesionālo izglītību?

Mums ir tik ļoti plašs uzņēmums, ka šobrīd mēs skatāmies, galvenais, lai ir labs cilvēks, kas atbildīgi strādā, pārējo viņiem ierādīsim. Kas man ļoti pietrūkst, tas ir agronoms un darba tirgus praktiski neko nepiedāvā.. Šeit, protams, ir jautājums par budžetu – es nevaru atļauties tādu samaksu kā Zemgales lielajās saimniecībās. Droši vien būtu izeja, ja uz vairākām saimniecībām varētu piesaistīt vienu agronomu, vienīgi, neesot saimniecībā uz vietas, kaut kas var palikt nepamanīts. Šobrīd līdzīgā sistēmā strādājam ar “Bioindustry”, bet viņiem jau arī pašiem darbu daudz.

E.K. – Kā ar zinātni – ko sagaidāt no mums, kā varam palīdzēt?

Ar šķirnēm jūsu institūts ļoti labi tiekat galā. Ar pārtikas pārstrādi arī ir ok, mazliet esam ari sadarbojušies arī ar Jelgavu (LBTU). Ir laba sajūta, ka es zinu vismaz trīs… četrus numurus, kur es jebkurā brīdī varu piezvanīt un prasīt padomus. Mēs jau diezgan sadarbojamies arī citās sfērās – medicīna, biomedicīna. Mēs plaši pētām tēmu par uztura bagātinātājiem, kā tas nostrādās, vai būs pircējs, kādas tehnoloģijas izmantot. Daudz esam startējuši kompetenču centra projektos. Šobrīd strādājam pie sportistu uzturprodukta – testējam tā ražošanas procesu. Top mums vēl viens uztura bagātinātājs produkts veselības uzlabošanai – strādājam ar LU Zinātnes māju – ar auzu sēnalām tiek barotas aļģes, no kurām iegūstam vielas, ko pievienojam saviem produktiem. No ikdienas lietām šobrīd nav mums daudz kā tāda, ko mēs nesaprastu.

E.K. – Ko mēs varētu vēl uzlabot ar tirdzniecību Latvijā, ja runājam par stratēģiju?

Būtu labi, ja visi kopā varētu strādāt pie kopēja lozunga – lai visiem ir labi! Problēma ir tā, ka katrs to deķi velk uz savu pusi. Tirgotājs ir priviliģētāks, jo tas var vienu ražotāju nomainīt pret citu, ražotājam tik vienkārši atrast tirgotāju neizdodas. Šis vairāk ir jautājums par attieksmi – vai spēle ir godīga no abām pusēm? Bet es nezinu, vai to var dabūt gatavu. Bizness ir ļoti elastīgs un pieradis pie problēmām, kas to skar visu laiku. Mūs met ārā pa durvīm, mēs meklējam, kur iekāpt pa logu! To pašu dara arī tirgotāji. Visreālākais veids būtu, ja valsts to motivāciju veidotu caur naudu. Caur sankcijām tas nestrādā. Ir jāmeklē kāds veicinošs mehānisms – burkānam ir jābūt lielākam nekā žagaram! Ļoti veiksmīgs variants ir atrasts Liepājā, kur pēdējos gados ir atvērušies vairāk kā 30 uzņēmumi – tur SEZ ienākumu nodoklis ir 5%. Var redzēt, ka tur tas strādā.

E.K. – Kā ar pārtikas kvalitātes shēmām,– zaļā un sarkanā karotīte? Vai to jūti? Neesmu sen dzirdējis par šo, un pat šobrīd nevaru pateikt, vai mums tās ir?

Bet Latvijas tirgus ir diezgan patriotiski noskaņots. Ja ir iespējams, patērētājs izmanto Latvijas produktu. Protams, ka gribētos vairāk, bet runa ir par cenu.

E.K. – vai ar dārzkopību varētu dzīvot, ja nebūtu tūrisms, ēdināšana, izklaide u.c.?

Jā, noteikti! Ēdināšana ir pilnīgi cits uzņēmums, kas ir nodalīts dēļ risku pārvaldības. Tāpat tas ir ar tūrismu – arī tur ir nodalīts, bet tas ir diezgan sezonāls pasākums.

I.G. – Man ir jautājums no agronomiskā viedokļa – tehnika, ar ko strādājam, ir diezgan specifiska – vai ir iespējams pielāgot to savām vajadzībām?

Mums ir viens savs uzņēmums, kas darbojas ar tehniku un metālapstrādi, ja vajag, tad var daudz ko pielāgot. Piemēram, mums ir plēves ieklājējs, ko nedaudz pārtaisījām, ir arī plēves slaucītājs krūmcidonijām. Dzērveņu vākšanā izmatojam Latvijā būvētus kombainus. Lauksaimniecībā mācamies viens no otra, neturot sveci zem pūra. Arī es pats rādu un stāstu visu, kā daru. Konkurence nav tik smaga, lai nedalītos. Pārtikas ražošanā gan mēs nestāstām, ko un kā darām, jo tur gan savu lietu esam diezgan smagi “izkoduši”.

I.G. – Kā “Rāmkalnos” darbinieki tiek iepazīstināti ar saimniecību? Vai uzsākot darbu, ir jānostrādā uzņēmumā arī pie citiem darbiem?

Mums tas ir ierakstīts darba līgumā, ka ir brīži, kad visiem, neatkarīgi no amata, ir jāiziet uz lauka, piemēram, krūmcidonijas lasot.

I.G. –Kā ar darbaspēka nodrošinājumu?

Šobrīd mēs esam ap 60 darbinieki, bet pa vasaru ņēmām klāt cilvēkus - lasītājus, kuriem maksājam par salasītajiem kg. Ir sezonas strādnieki, kas strādā cītīgi līdz sezonas galam, bet gadās arī nedisciplinētāki ļaudis. Mēs nedaudz izmantojam arī darbiniekus no Moldovas gan cehā, gan uz lauka darbiem.

E.K. – Paldies, Viktor, ka piekriti mūsu sarunai un lai veicas arī turpmāk! Gaidīsim atkal jaunas un tikai labas ziņas no “Rāmkalniem”!