Pārlekt uz galveno saturu
Mārīte Gailīte
Profesionālā dārzkopība / Nr.17 / 2022 / novembris

Kad tomātus drīkst audzēt ar divām galotnēm?

  • Mārīte Gailīte Dārzkopības institūts
Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls

Pastāv tāds jēdziens veģetatīvi - ģeneratīvais līdzsvars. Tomāti, gurķi, paprikas, baklažāni un daži citi augi samērā ilgā periodā vienlaikus aug un veido augļus. Lapas, stublāji un saknes ir veģetatīvi orgāni, savukārt ziedi un augļi – ģeneratīvi. Ja augam veidojas resni stublāji, lielas lapas, bet maz ziedu un tie slikti apputeksnējas, siltumnīcu agronomi runā par veģetatīvo augu un meklē paņēmienus, lai ievirzītu šo augu ģeneratīvajā virzienā. Savukārt, ja lapas ir šauras, īsas, bet ziedu ļoti daudz un galotne – tieva, augs ir par daudz ģeneratīvs, un mēs varam būt droši, ka no daudziem ziediem liela daļa nobirs. Ir svarīgi nepieļaut abas galējības, tātad augi jānotur līdzsvarā. To ir vieglāk ieteikt, nekā panākt, it sevišķi zemo tehnoloģiju siltumnīcās, kādas ir lielai daļai komerciālo un amatieru tomātu audzētāju. Pat modernajās siltumnīcās ar automatizētu mikroklimata un laistīšanas/ mēslošanas vadību mēdz būt periodi, kad laika apstākļi veicina vienu vai otru virzienu.

Ar divām un pat vairāk galotnēm ir iespējams audzēt tikai veģetatīvus augus, bet, kā lai audzētājs zina, kurš no vairākiem hibrīdiem viņa siltumnīcā ir veģetatīvs vai ģeneratīvs?

Jāsāk ar to, ka atsevišķām šķirnēm un hibrīdiem jau no dabas piemīt nosliece uz veģetatīvu augšanu vai ģeneratīvu attīstību. Liela daļa tā saukto tautas selekcijas jeb kolekcionāru šķirņu ir ģeneratīvas, piemēram, klasiskā ‘Buļļa sirds’. No sākuma tā aug samērā dūšīgi, labi zied, tad tai aizmetas daži augļi, izaug lieli un ar to viss beidzas.

Praktiski visi aveņsārtie hibrīdi un šķirnes (tiem pieder arī ‘Buļļa sirds’) ir ar lielāku vai mazāku noslieci uz ģeneratīvo pusi. Arī ķiršu tomātu vidū netrūkst izteikti ģeneratīvo, piemēram, ‘Sweet Million’ F1 ar ļoti daudz ziediem, no kuriem liela daļa augļus neveido. Savukārt lielaugļu hibrīdi lielākoties ir veģetatīvi, un ļoti bieži audzētājam jāveic speciāli pasākumi, lai ieviestu līdzsvaru. Pēdējos desmit gados praktiski visu jauno hibrīdu aprakstos tiek uzsvērts labs veģetatīvi-ģeneratīvais līdzsvars, bet audzētāju vidū ir populāri arī agrāko laiku šķirnes un hibrīdi.

Veģetatīvo raksturu tomātiem piešķir arī potcelmi. Visas lielsaimniecības audzē potētus tomātus tieši tāpēc, ka tie labāk pacieš vasaras karstumu. Tiesa, potcelmu hibrīdu tirgū kļūst arvien vairāk un piemeklēt optimālu potzars-potcelms kombināciju nav tik vienkārši. Spēcīga sakņu sistēma dod iespēju audzēt potētus tomātus ar divām un pat vairāk galotnēm, bet šādi dēsti ir dārgāki. Tie noteikti atmaksājas, audzējot tomātus pagarinātā apritē un iegūstot ražu vismaz virs 40 kg/m2 , bet zemo tehnoloģiju siltumnīcās dēsti par vidējo cenu 2,50 eiro par augu (kaut arī ar divām galotnēm) var būt par dārgu. Protams, ir iespējams arī pašam izaudzēt potētus dēstus, daži audzētāji Latvijā to dara, bet tas ir sarežģītāk nekā audzēt kā parasti. (Par potzaru un potcelmu izvēli un pašu potēšanas metodi lasiet vairāk digitālajā mācību līdzeklī “Augu pavairošana”.

Nozīmīgu lomu spēlē audzēšanas apstākļi, vispirms mikroklimats. Jo lielāks gaisa apjoms siltumnīcā, jo lēnāk diennakts laikā mainās gaisa temperatūra un mitrums. Jo zemāka siltumnīca, jo ģeneratīvāks mikroklimats - gaisa temperatūra strauji mainās, un arī tās minimums un maksimums diennakts laikā ir attiecīgi zemāks un augstāks, nekā augstākā siltumnīcā turpat blakus. To jau pirms vairākiem gadiem ir novērojuši lielsaimniecību agronomi. Ziemas beigās, pavasara sākumā laiks parasti ir apmācies ar nelielām temperatūras svārstībām apkurinātā siltumnīcā, tas veicina veģetatīvo augšanu un agronomi cenšas veicināt ģeneratīvo attīstību.

Jūlijā un it sevišķi augustā dienas ir karstas, bet naktis vēsas un garas, tādēļ veidojas ģeneratīvi apstākļi (lielas gaisa temperatūras un mitruma svārstības), un tomātu galotnes kļūst tievas, ziedi slikti apputeksnējas, bieži nobirst.

Lielsaimniecību siltumnīcās ik nedēļu tiek veikta augu parametru uzskaite un analīze. Agronoms vai speciāli apmācīts darbinieks saskaita kopējo lapu skaitu, mēra to garumu un platumu, lapu kātiņu garumu, attālumu starp lapām, galotnes diametru, saskaita, cik jaunās lapas ir izveidojušās, cik augļu ir uz auga. Salīdzinot šos rādītājus ar iepriekšējiem periodiem, agronoms pieņem lēmumu par augu turpmāko veidošanu.

Ģeneratīvo attīstību veicina visi stresi, kādus cieš augs – krasas temperatūras svārstības, mitruma trūkums, augsta sāļu koncentrācija, pat slimības un kaitēkļi (kaut gan uz ražas pieaugumu kaitēkļu vai slimību dēļ nav ko cerēt). Augs jūt, ka labi nav un cenšas atstāt pēcnācējus, jo tieši tas ir katra dzīvā organisma galvenais mērķis.

Pašaudzētie tomātu dēsti ļoti bieži mēdz būt par daudz ģeneratīvi gaismas trūkuma dēļ. Ja tos izstāda augsnē ar pirmo aizmetušos ziedķekaru, un sākas intensīva sakņu augšana, augs aiziet veģetatīvajā virzienā, un pirmais ķekars mēdz uzziedēt vēlāk par otro vai pat neuzzied nemaz, tāpēc ir ļoti svarīgi rūpēties par veģetatīvi-ģeneratīvo līdzsvaru jau no dēstu audzēšanas sākumā.

Arī stādīšana guļus vai slīpi veicina jaunu sakņu veidošanos, tātad veģetatīvo augšanu (kā arī inficēšanos ar visām augsnē mītošām infekcijām). Kombinācijā ar mazu lapu skaitu tas rezultējas ar pirmā ķekara zaudējumu.

Ierobežots substrāta apjoms ir ģeneratīvais faktors, tieši tāpēc ir svarīgi pareizi izvēlēties podu lielumu dēstiem un laikus izstādīt dēstus pastāvīgā vietā. Arī tik populārā amatieru vidū audzēšana podos ir ģeneratīvais paņēmiens.

Veģetatīvu augšanu veicina lielākas slāpekļa devas, kā arī vienmērīgāks mitruma režīms. Reta, bet bagātīga laistīšana ir ģeneratīvais faktors.

Veģetatīvu augšanu veicina arī liela lapu virsma, tieši tāpēc agronomi pievērš tik lielu uzmanību lapu skaita regulēšanai. Diemžēl daudzi audzētāji uztver lapu skaita samazināšanu kā pašmērķi.

Liela ražas slodze jeb liels aizmetušos augļu skaits uz auga ir ģeneratīvais faktors, augs cenšas nobriedināt iespējami vairāk sēklas, bet tam var pietrūkt resursu. Rezultātā veidojas daudz dažāda lieluma augļu, tostarp daudz relatīvi mazo, bet galotne pārstāj augt vai knapi velk dzīvību.

Ko darīt tad, ja audzētājs kādu šķirni vai hibrīdu ir nolēmis audzēt ar divām galotnēm, bet redz, ka augs ar to netiek galā? Mainīt mikroklimata apstākļus zemo tehnoloģiju siltumnīcā ir ļoti grūti, it sevišķi vasarā, kad gaisa temperatūra ārā ir virs +28°C un siltumnīcā starp augiem varbūt par pāris grādiem zemāka. Var kaut ko darīt ar laistīšanas režīmu, bet vispirms jātiek galā ar lapu virsmu un augļu skaitu. Ļoti ģeneratīvajiem augiem lapas ir mazas un šauras, bet karstumā vēl arī saritinājušās zema gaisa mitruma dēļ. Var atstāt augam dažas (ne visas!) pazares, īsinot tās, virs otrās lapas.

Nedrīkst atstāt ziedus uz pazarēm, augam jau tāpat ir grūti. Ir svarīgi vēlāk, kad stāvoklis uzlabosies, atcerēties izņemt šīs pazares. Ja uz augiem jau ir izveidojušies pietiekami lieli augļi, un tie sāk krāsoties, ir labāk tos vai daļu no tiem priekšlaikus novākt un nogatavināt siltā telpā. Garša nebūs izcila, bet pārdot varēs. Jaunāko augļu skaitu arī ir vērts samazināt, atstājot vienā ķekarā, atkarībā no šķirnes, 4-6 augļus. Ķiršu tomātiem, atkarībā no šķirnes un ražas vākšanas paņēmiena, var atstāt 8-12 augļus. Ja ražu plāno vākt ar visu ķekaru, atstāj mazāk augļu (citādi pirmie var nobirt, kamēr pēdējie nogatavosies), ja vāc pa vienam auglim, var atstāt vairāk. Augļu skaita normēšanu veic, kad augļi jau ir apmēram zirņa lielumā, un ir skaidri redzams, kuri ziedi ir vai nav apputeksnējušies. Parasti nogriež ziedķekara galu, atstājot vēlamo augļu skaitu.

Laistīšanu palielina, protams, ņemot vērā laika apstākļus. Ja pēkšņi iestājies apmācies, lietains laiks, augi iztvaiko mazāk ūdens, un palielināt laistīšanas devas nav iespējams. Savukārt saulainā laikā jālaista biežāk, vairākas reizes dienā (audzējot augsnē, tas var būt divas reizes, audzējot podos vai spaiņos, jāvadās pēc substrāta mitruma). Nav vērts laistīt uz nakti, it īpaši, ja naktis jau ir vēsas. Augs naktī ūdeni neizmanto, bet saknes no siltas zemes vai substrāta dzen ūdeni augšā. Rezultātā veidojas gutācija – liekais ūdens spiežas ārā no lapām caur hidatodēm (ūdens atvārsnītēm – red.) – tādēļ no rītiem lapas ir mitras un attīstās infekcijas. Tas ir labākais scenārijs. Sliktākajā scenārijā, papildus tam, augļi sāk plaisāt un strauji samazinās tirgus preces daudzums.

Slāpekļa devu var palielināt, bet jāņem vērā laistīšanas režīms. Vienkārši papildus pieberot klāt mēslojumu un palielinot laistīšanas devas, mēs varam paaugstināt kopējo sāļu koncentrāciju sakņu zonā, kas atkal ir ģeneratīvs faktors. Audzējot vienkārši augsnē, risks ir zemāks, jo saknes izplatās tālu, bet ierobežota substrāta tilpumā sāļu koncentrācija var strauji pieaugt. Jāņem vērā, kādus tieši sāļus mēs izmantojam fertigācijai – kālija sulfātu vai nitrātu, tas pats arī ar magniju. Parasti tieši šie divi elementi dod iespēju palielināt (vai samazināt, kad vajag) slāpekļa daudzumu barības šķīdumā, minimāli ietekmējot kopējo sāļu koncentrāciju.

Gadījumos, kad mēs gribam veicināt auga ģeneratīvo attīstību, parasti tas ir sezonas sākumā, pēc izstādīšanas siltumnīcā, jāseko līdzi lapu skaitam. To var regulēt, izņemot vienu jaunu lapu auga galotnē. Atkarībā no apstākļiem to var darīt tikai dažas reizes vai regulāri ilgākā laika posmā. Jācenšas uzturēt augstu kopējo sāļu koncentrāciju (EC 4,5-5 mS/cm nav par augstu), to var panākt ar barības šķīduma koncentrāciju un ar laistīšanas režīmu. Ja vieta atļauj un gaismas pietiek (zemo tehnoloģiju siltumnīcās tomātus stāda relatīvi vēlu, kad gaismas jau ir vairāk), var palaist papildu galotni no pazares. Vēlāk, kad vasaras beigās gaismas kļūs mazāk, šo pazari varēs galotņot un izņemt ātrāk par galveno stublāju.