1978. gada ievziedu laikā viņi šeit atnāca – divi, tikko Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju beiguši agronomi. “Tie bija traki laiki” – atceras Rita – viss saražotais bija jāpieskata, jāuzskaita, jo galu galā kaut kas arī jārealizē. Jautāta par komercdārzkopības iesākumu viņu dzīvē, Rita atminas, kā pie tēva audzējuši puķuzirņu sēklas – pa pākstij lasījuši, tad maisiem kūluši, vētījuši un, pārdodot viena gada ražu, un nedaudz “piemetot” varējuši nopirkt mašīnu. Bet šeit, uzsākot saimniekot Kraukļu siltumnīcās, pirmās atmiņas ir par tomātu un gurķu, kā arī kāpostu dēstu audzēšanu. Un kāposti “iet cauri laikiem” joprojām.

Šodien, aplūkojot šogad kāpostiem atvēlēto lauku, Zigfrīds atminējās, kā tieši pirms 30 gadiem šajā laukā stādījuši kāpostus līdz pusnaktij, mēnessgaismā pabeidzot darbu, vēlāk vasarā bērni kaplējuši un bijuši priecīgi. Tā kāposti šajā laukā atgriežas regulāri ik pēc 5 gadiem. Krieviņi saimnieko profesionāli – augu seka un visi citi agronomijas likumi tiek ievēroti strikti. Augu sekā lauka dārzeņi mijas ar graudaugiem un nedaudz zālājiem – ap 400 ha aizņem laukaugi, bet 40-50 ha – dārzeņi un kartupeļi. Siltumnīcā joprojām tomāti, gurķi un kāpostu dēsti.

Jautāti par grūtībām un izaicinājumiem, viņi nesūkstas, bet norāda uz pieaugošo un reizumis bezjēdzīgo birokrātijas slogu. Zigfrīds saka, ka vislabākie ir bijuši “Lata Laiki” – tad nebija grūti izaudzēto pārdot, jo vietējo au dzētāju produkcija nonāca gan cietumos, gan slimnīcās, gan skolās, veikalos un tirgos. Tagad netaisnības un brīžiem bezcerības velniņš piezogas, raugoties uz vairumtirdzniecības “spēlītēm”. Skumjākais ir tas, ka zemnieki jūtas nodoti un neuzklausīti, jo prasības no institūcijām aug ģeometriskā progresijā, bet aizstāvība un iedziļināšanās zemnieku jautājumos no valsts institūcijām ir vāja. Vietējais ražotājs ir atkarīgs no ievestās preces, kura arvien ir lētāka par mūsējo. Zigfrīds zina, ka lēti izaudzēt kvalitatīvus dārzeņus nav iespējams.

Bet Krieviņi, norādot uz šīm nebūša nām, nekļūst pesimistiski. Viņi dodas darbos un attīsta ražošanu – nu jau ir izveidots neliels pārstrādes cehs, veikaliņš Cesvainē un turpinās sadarbība ar kolēģiem produkcijas realizācijā. Par kooperatīva būšanām gan viņi ir atturīgi un tikai saka, ka viņu saimniecības atrašanās vietas dēļ kooperatīvā būt ir neizdevīgi, tādēļ pirms dažiem gadiem no tā izstājušies. Viņu “kooperatīvs” ir ģimene un jaunā paaudze, kas tiek iesaistīta gan saimniecības darbos, gan realizācijā. Dēls Gints ir izveidojis savu bioloģisko saimniecību, ģimenes rūpe ir arī veikaliņš, kur tiek pārdota gan viņu produkcija, gan visādi sīkumi, kas vietējiem cilvēkiem nepieciešami. Tā ir arī cilvēku tikšanās vieta.

Šobrīd Krieviņi apzinās, ka, mainoties gan ekonomikas, gan klimata apstākļiem, ir jāmainās līdzi. Viņu “seno laiku” agronomu izglītība ir ielikusi labu pamatu un šīs zināšanas noder jebkuros laikos, lai raudzītos pēc jauniem ceļiem un neapjuktu šajā gan iespēju, gan izaicinājumu un laikā. Runājot par saimniekošanas efektivitāti, esam vienisprātis, ka var iegūt labu dārzeņu ražu, optimizējot minerālā mēslojuma lietojumu, arvien vairāk iekļaujot zaļmēslojumus augu sekā. Šķiroties vēl pārmijam informāciju par zaļmēslojuma augiem, to sēklu iegādi un saprotam, ka būtu vēl daudz ko runāt un domāt. Bet darbi dzen laukā un pie datoriem. Aizbraucot no Krieviņu mājas vienmēr ir gaiša un cerīga sajūta! Lai vai cik grūti, mūsējie turas!