‒Kā radās ideja par grāmatu, kas veltīta P. Sukatniekam?

Atbild vēsturniece, grāmatas autore A.Piļka: “Ideja radās 2.5 gadus atpakaļ, kad es, Ilūkstē dzīvojot, aizdevos uz pasākumu, ko rīkoja Sukatnieka dzimtas mājās “Apsītēs”. Tur bija skaists pasākums, kurš saucās “Rozes nesaprastajam”. Tajā piedalījās Dainis Īvāns, ar Sukatnieka dzejas lasījumiem. Bija izveidots stāstījums ar mūzikas pieskārienu par P. Sukatnieku kā cilvēku, par dzīvi un viņa uzskatiem, par viņa darbību. Tas man bija tāds pirmais mirklis, kad sastapos ar šo cilvēku. Tajā laikā biju Ilūkstes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste un uz pasākumu devos ar mērķi intervēt D. Īvānu. Tā kā tas izvērsās skaistā pasākumā, es rakstīju novada avīzei un mājaslapai, un biju pārsteigta, ka šis cilvēks vispār nav pētīts, par viņu nav uzrakstīts nekas, un par viņa domām un darbību varēja uzzināt tikai no senām avīzēm vai periodikas. Tas mani ļoti ieinteresēja un sapratu, ka man vajadzētu sākt rakstīt grāmatu par P.Sukatnieku. Taču, lai sāktu rakstīt, ir jāvāc materiāli, bet īsti jau nekā nav. Pirmā saskare bija sadarbība ar Vandu Gronsku, (P. Sukatnieka memoriālā muzeja direktore) un viņa parādīja, kas viņai ir tieši mājās. Sukatnieka materiāli un dažādas vēstules - tas bija tāds uzskates materiāls! Profesionāli par vīnkopību iedziļināties es tajā brīdī nebiju tik kompetenta, un sapratu, ka man jāiet dziļāk, jāsāk rakstīt, pētīt šis cilvēks, sākot jau no arhīva, no baznīcas grāmatām. Man bija mērķis uzrakstīt vispār par cilvēku - no kurienes viņš ir nācis, un sadalīt pa posmiem viņa dzīvi. Materiālus par Sukatnieku vācu no 2023. gada jūnija līdz decembrim. Jebkurā gadījumā - ideja sākās ar šo pasākumu, un loloju es to vairāk nekā divus gadus.”

‒Rakstot grāmatu, kā izveidojās sadarbība ar P.Sukatnieka ģimeni, muzeja pārstāvjiem un Latvijas vīnkopjiem?

“Pirmkārt, kad es sāku vākt informāciju par Sukatnieku, mēģināju sazināties ar ģimeni, kas sākumā izdevās nevisai. Ģimene raudzījās ar neuzticību, kas es vispār esmu un kāpēc pēkšņi gribu rakstīt par viņu grāmatu. Pirmajā brīdī bija diezgan grūti. Jā, bija arī atteikumi, bet tad pavasarī es satikos ar Skaidrīti (P. Sukatnieka meitu), kad jau es patiesībā grāmatu rakstīju. Pirms tam jau arī bijām tikušās, tikai tur bija vairāk sarunas par dzīvi, nevis konkrēti materiāli. Ar Sukatnieka muzeju sadarbība bija laba - V. Gronskai ideja patika, protams, viņa iedeva materiālus. Pirmajā reizē to materiālu nebija tik daudz un sapratu, ka man ar to nepietiks, lai uzrakstītu grāmatu. Katrā gadījumā muzeja materiāli ir maza, maza daļiņa no visa lielā, kas ir savākts. Lielākā sadarbība bija man ar pašu ģimeni, no kuriem ieguvu maksimālo informāciju un materiālus.

Vislielākā sadarbība bija ar pašiem vīnkopjiem. Vislielākā atsaucība bija no tiem, kas tiešām darbojas tajā lauciņā jau ilgus gadus, kam ir savs vārds, sava doma. Ar Gati Kužumu tiešām bija laba sadarbība, jo viņa tēvs ar Sukatnieku sadarbojās. Sadarbība ar manu radinieku Ēvaldu Piļku bija ļoti sirsnīga un iepazīšanās vispār, ka man ir tāds radinieks, kas nodarbojas ar meloņu un arbūzu audzēšanu, arī vīnogas audzē! Man svarīgi bija intervēt cilvēkus, kuriem bija saistība ar Sukatnieku un, protams, intervijas bija daudz. Gunta Niedra brīnišķīgi nāca ar materiālu un pastāstīja - viņa ir viena no tiem, kas audzē tieši Sukatnieka šķirnes. Protams, ļoti laba sadarbība bija tieši ar pašu vīnkopju biedrību un tās priekššedētāju Ričardu Ivanovu. Ar Aini Kārkliņu bija ļoti sirsnīga tikšanās, viņš ļoti daudz iedeva fotogrāfijas un stāstīja par vīnkopību. Tieši viņš man uzticēja lielu daudzumu Gvido Dobeļa fotogrāfiju par vīnogu šķirnēm. Tie ir tie pirmie cilvēki, kas man ļoti ir palīdzējuši! Protams, uzrunāti bija daudzi vīnkopji, bet atsaucība bija diezgan minimāla. Pie veiksmīgām sadarbībām man jāmin arī Dārzkopības institūts, Dzintra Dēķena.”

‒Kādas ir vīnkopības perspektīvas Latvijā, no Jūsu viedokļa?

“Vīnkopības perspektīvas ir darboties. Ko es gribu teikt - lai kādas tās Sukatnieka vīnogas šodien izskatītos, tās dabūt, tā ir svēta lieta! Ir jāglabā un jāciena šī cilvēka mūža darbs, un katra vīnkopja dārzā jābūt šīm šķirnēm. Patiesībā Sukatnieka kungs visu mūžu ir cīnījies par vīnkopības nozares attīstību Latvijā. Viņš bija tas cilvēks, kurš ļoti daudz ziedojis no sevis citiem cilvēkiem. Pirmais, kas vinkopjiem savos dārzos tūristiem būtu jārāda, ir P. Sukatnieka vīnogas!

Intervija turpinājās ar Dārzkopības institūta pētnieci Dr.agr. Dzintru Dēķenu.

‒Kāds ir Jūsu ieguldījums grāmatas tapšanā? Vērtējums par tapušo grāmatu?

“Mums ar grāmatas autori A. Piļku komunikācija bija jau no paša sākuma, kad viņa pastāstīja par ideju. Kas attiecas uz manu ieguldījumu, es vairāk konsultēju par vīnogu audzēšanu, palīdzēju ar informāciju, kas bija pieejama Dārzkopības institūtā. Pārlasīju grāmatas manuskripta sadaļu par vīnogu audzēšanu un šķirnēm. Varētu teikt, ka iedevu prasīto informāciju, lai varētu uzrakstīt šo nodaļu par šķirnēm, palīdzēju ar fotomateriāliem.

Es domāju, ka šī grāmata bija ļoti gaidīta un ļoti vajadzīga, gan man kā pētniecei, kas strādā ar vīnogām, gan visiem vīnogu audzētājiem, jo, ja šī informācija nebūtu apkopota, tā ar laiku pazustu. Es uzskatu, ka darbs ir ieguldīts ļoti liels un grāmata ir izdevusies.”

Komentārs no Gunāra Lāča.

Vēsturiskais aspekts:

Aijas Piļkas grāmata “Dvietes nesaprastais ģēnijs” veido stabilu pamatu Latvijas dārzkopības vēstures apzināšanā un saglabāšanā, tās izcilo vārdu iemūžināšanā – kā aicinājums turpināt un gaismā celt arī citas nozīmīgas personības. Jebkurā jomā vēsturi veido cilvēki – šajā gadījumā selekcionāri, viņu personīgā attieksme, pieeja lietām. Tāpēc ļoti uzteicama selekcionāra personības atklāšana caur dzīves ceļa faktiem, radītajām šķirnēm, introducētajiem kultūraugiem, viņa darbības vides un tā brīža sabiedriskās kārtības aprakstiem. Grāmatu raksturo bagāts faktu, attēlu, literatūras atsauču materiāls, kas ir ne tikai bagātīgs izziņas avots, bet arī interesanta lasāmviela, kas rada vēlmi meklēt vēl tālāk.

Profesionālais aspekts:

Dārzkopība ir dinamiska nozare – jaunu šķirņu radīšanā, ienāk arvien jaunas ģenētikas un molekulārās bioloģijas metodes, kas dara mūsu darbu ātrāku, precīzāku, mērķtiecīgāku. Bet pamatu pamats joprojām ir augu materiāls, vislabāk – mūsu apstākļiem adaptējies, audzētājiem un patērētājiem iepaticies, ko varam attīstīt tālāk. To nodrošina ģenētiskie resursi, kas izcēlušies Latvijā, ko ievākuši, radījuši Latvijas selekcionāri. P. Sukatnieka radītā daudzveidība ir milzīga – sugu skaita, jaunradīto šķirņu, Latvijai pilnīgi jaunu kultūraugu ieviešanas ziņā. Pazīstamākā laikam ir vīnogu reintrodukcija un Latvijas materiāla radīšana, bet tās nav vienīgās. Grāmatā sniegtie fakti to atklāj un arī šodienas zinātniekiem sniedz vēsturisko informāciju par iespējamo izcelsmi, tapšanas apstākļiem, tādējādi sniedzot pamatinformāciju izpētei.

Komentārs no Ineses Šintas

Profesionālas, cieņpilnas attiecības izveidojās starp diviem ievērojamiem dārzniekiem – selekcionāriem: Pēteri Upīti un Paulu Sukatnieku. Notika vērtīgāko vīnogu jauno šķirņu un hibrīdu sūtīšana no Dvietes uz Dobeli, lai Pēteris Upītis pārbaudītu to audzēšanas iespējas Zemgalē, dotu savu slēdzienu par vīnogu šķirnēm.

Pētera Upīša Dārzkopības muzeja krājumā ir korespondence starp abiem selekcionāriem, P. Upīša piezīmes, atziņas par vīnogu audzēšanu Latvijā.

Ir liels prieks un gandarījums, ka ir iznākusi tik nozīmīga, pamatīgos vēstures pētījumos balstīta, grāmata par Latvijas dārzkopības nozari, kas var lepoties ar daudzām izcilām personībām, izciliem sasniegumiem.

Grāmata tapusi, pateicoties Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas, Dārzkopības institūta Dārzaugu selekcijas programmas (projekta Nr. 10.9.1-11/24/1543-e), Augšdaugavas novada pašvaldības, Jēkabpils novada pašvaldības, Lauku atbalsta dienesta un biedrības “Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums” atbalstam.

Lai katrā Latvijas vīnkopja dārzā stūrītī aug Paula Sukatnieka vīnogas, kā cieņas apliecinājums!