Divu gadu laikā esam ieguvuši pilnu nepieciešamo datu kopu, lai veiktu barības elementu izmantošanās aprēķinus – par 2022. un 2023. gada sezonām. 2021. gadā trūka pavasara augsnes analīžu datu, līdz ar to daļa aprēķinu, kas saistīti ar barības elementu izmantošanos, nebija iespējams veikt, bet iznesu aprēķinus varējām veikt. Sīpolu stādījumi tika pētīti 7 saimniecībās, no kurām 3 ir bioloģiskas, un Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centrā ierīkotā izmēģinājumā, kas tiek kopts atbilstoši integrētās audzēšanas principiem. Visās saimniecībās tiek veiktas augsnes agroķīmiskās analīzes – pavasarī un rudenī veicot pamata analīzi (pH, organiskā viela, K₂O, P₂O₅ , Ca, Mg) un minerālā slāpekļa N-NH₄ un N-NO₃ formu analīzi, savukārt vasarā tiek noteiktas tikai abas minerālā slāpekļa formas. Pēc saimnieku dotās informācijas, tiek iegūti dati par lietoto mēslojumu (veids un apjoms), kā arī iegūto ražu. Ražas vākšanas laikā tiek ņemti augu paraugi iznesu noteikšanai. Visi šie dati tiek izmantoti barības elementu izmantošanās efektivitātes (NUE) aprēķiniem. Šī efektivitāte tiek rēķināta, dalot konkrētā augu barības elementa “ražu” (t.i., augu masā noteikto elementa apjomu) ar augam pieejamo elementa apjomu (ko nosakām pēc augsnes analīzēm, un iedotā mēslojuma), un reizinot ar 100. Iegūstam procentuālo ražas veidošanai izmantotā barības elementa īpatsvaru, t.i., cik procenti no pieejamā barības elementa ir izmantoti ražas veidošanai.

Rezultāti. Apkopojot triju gadu datus par barības elementu iznesām, redzam, ka tās ir ļoti svārstīgas (1. tabula).

Iznesas sīpolu produktīvajā un atlieku biomasā

1. tabula

Barības elementu saturs auga produktīvajā un atlieku (arī sakņu) daļā ir atkarīgs kā no šķirnes, tā no konkrētā gada agroklimatiskajiem apstākļiem un augšanas vietas. Tā kā ir plānots izmēģinājumu turpināt vēl vismaz vienu gadu, ceram uz pietiekoši apjomīgu datu klāstu, ko izmantot vidējo iznesu noteikšanai barības elementu nepieciešamības aprēķiniem nākotnē. Tomēr jau šobrīd ir redzams, ka katru gadu lielākās ir slāpekļa (N) iznesas. Pa gadiem tās svārstās robežās starp 2,03 un 1,53 kg/t ražas. Kālijs (K) ir nākamais elements pēc satura augu biomasā (1,65 līdz 1,2 kg/t ražas). Pārējiem elementiem (P, Ca, Mg) iznesas ir zem 1 kg/t ražas. Visu elementu iznesas svārstās gan pa gadiem, gan starp saimniecībām – kopsakarības pagaidām vēl nav redzamas.

Rēķinot barības elementu izmantošanās efektivitāti katram elementam, redzams, ka visefektīvāk sīpolu augi ir izmantojuši N (2.tabula).

Barības elementu izmantošanās efektivitāte (NUE), %

2. tabula

Pārējie elementi ir izmantoti ļoti maz (vairums zem 10%), izņemot kāliju 9. saimniecībā, 2023. gadā (57,5%). Par optimālu barības elementu izmantošanās efektivitāti tiek uzskatīta starp 50 un 90%. Ja izmantošanās efektivitāte ir zem 50%, tad salīdzinoši daudz konkrētā elementa ir “palicis pāri”, t.i., to nav izmantojuši augi, un tas ir vai nu aizskalojies, izdalījies gaisā, vai palicis augsnē. Šajā gadījumā jāpārskata mēslojuma lietojuma efektivitāte – devas, lietošanas biežums, mitruma līmenis augsnē. Dodot mēslojumu biežāk, bet mazākās devās (īpaši tādu kustīgu elementu kā slāpekli), ir iespēja nodrošināt tā efektīvu izmantošanos, piegādājot augam jaunu devu tad, kad iepriekšējā ir izlietota. Pretējā gadījumā – iedodot visu sezonas devu sezonas sākumā, liela daļa no slāpekļa izskalosies vai izgaros gaisā, un augs to nevarēs izmantot. Arī nepietiekoša augsnes mitruma gadījumā barības elementi nespēj izšķīst un to iekļūšana augā kļūst neiespējama. Atsākoties lietus periodam, mēslojums izšķīst, bet bieži vien tad jau augs to vairs nespēj izmantot ražas veidošanai.

Savukārt, ja elementa izmantošanās efektivitāte ir virs 100%, tiek uzskatīts, ka noplicinās augsnes resursi. Tomēr, te noteikti jāņem vērā, ka tās barības vielas, kas atrodas organiskos savienojumos (augu atliekās u.c.), bieži vien nav analītiski nosakāmas agroķīmiskajās analīzēs un līdz ar to par to apjomu, kas atrodas augsnē, bieži vien nemaz neesam informēti. Šiem savienojumiem sadaloties mikroorganismu darbības rezultātā, atbrīvojas ne tikai N, bet arī citi elementi. Šādi gadījumi biežāk novērojami laukos, kur pirms tam ir audzēts zaļmēslojums vai iestrādātas apjomīgas iepriekšējā kultūrauga atliekas, kā arī organiskās augsnēs. Tā tas arī ir bijis mūsu izmēģinājuma gadījumos – visos laukos, kur N izmantošanās efektivitāte ir virs 100%, ir vai nu audzēts zaļmēslojums (12. saimniecība), vai iestrādātās iepriekšējā kultūrauga atliekas, kas paspēj sadalīties līdz sīpolu audzēšanai, kā tas ir 7. saimniecībā, vai tās ir organiskās augsnes (9. saimniecība). Tas pierāda to, ka zaļmēslojuma vai citas biomasas iest rāde augsnē ir ļoti efektīvs veids, kā paaugstināt augsnes auglību un būtiski samazināt minerālā mēslojuma lietošanas nepieciešamību. Īpaši sīpoliem, kas ir salīdzinoši barības vielu mazprasīgi augi to īsā veģetācijas perioda un seklās sakņu sistēmas dēļ. Reizēm ir dzirdēts pieņēmums, ka, palielinoties ražai, palielinās barības elementu izmantošanās efektivitāte. Pēc mūsu rezultātiem tas ne vienmēr ir apstiprinājies.

Ražas dati pa saimniecībām atšķiras – galvenokārt pa saimniekošanas veidiem – bioloģiskajās saimniecībās raža ir zemāka, salīdzinot ar integrētajām (3. tabula).

Sīpolu ražība, t/ha

3. tabula

Tomēr NUE ne vienmēr korelē ar ražību, lai gan pie lielākas ražības tas bieži ir augstāks, jo tīri aritmētiski iznesu apjoms iznāk lielāks lielākas ražas gadījumā.

Iegūstot vēl šī gada datus, veiksim apjomīgu datu analīzi un kopsakarību meklēšanu galīgo mēslošanas ieteikumu izstrādei. Tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka apūdeņošana un zaļmēslojuma iekļaušana augu sekā ir divi tehnoloģiskie paņēmieni, ar kuru palīdzību palielināt barības elementu izmantošanās efektivitāti un līdz ar to optimizēt minerālā mēslojuma lietojumu. Arī augsnes analīžu regulāra veikšana palīdz izprast barības elementu bilanci, izmaiņas pa gadiem un mēslojuma nepieciešamību. Regulārs augsnes auglības monitorings arī palīdz izprast saimniecībā pielietoto tehnoloģiju ietekmi uz augsnes auglību un pieņemt lēmumus par optimālo mēslojuma veidu un/ vai daudzumu.