Saimniecība ir vairāku Sējēju balvu saņēmēja – “Sējējs 2023” Nominācijā “Bioloģiskā lauku saimniecība”: laureāts – IK “Dabas gardumi”, Mārupes novada Mārupes pagasts. 2022. gadā nominācijā “Gada LEADER projekts vietējā rīcības grupā”: veicināšanas balva - IK “Dabas gardumi”, Mārupes novads, projekts: “Dabas gardumi mājas izveide un kvalitatīvu darba apstākļu radīšana uzņēmumā IK “Dabas gardumi”. Savukārt 2017. gadā nominācijā “Gada LEADER projekts vietējā rīcības grupā”: veicināšanas balva - projekts “Uzņēmuma “Dabas gardumi ar “odziņu”” izveide un attīstība”, uz to izvirzīja biedrība “Pierīgas partnerība”, Alīna Lukjanceva. Kā smaidot sacīja Ieva: “Katram bērnam pa Sējēja statujai sanāk!”

Kāda ir saimniecības rašanās vēsture?

Ieva - saimniecību izveidoja Jāņa vecāki, 1990^tajos gados, kad sāka strādāt kā naturālā saimniecība ar dažādiem lopiem, vēlāk darbojās kā piena lopkopības saimniecībā. Jānis - 2006. gadā pārņemu saimniecību un turpināju vecāku iesākto 5 gadus. Tad turpināju ar gaļas lopiem – tas deva iespējas nedaudz atvilkt elpu. Bet pamazām mūsu saimniecībā ienāca dārzkopība. Ieva - iepazināmies Jelgavā – universitātē – es studēju ekonomistos, Jānis – lauksaimniekos. 2009. gadā apprecējāmies, bet es turpināju studēt maģistratūrā projektu vadību. Sāku strādāt Vides un reģionālās attīstības ministrijā, līdz 2011. gadā, kad piedzima pirmais dēls. 2013. gadā piedzima otrs dēls, un darba gaitas tika pārtrauktas.

Saņemot Sējēja balvu kopā ar Zemkopības ministru Armandu Krauzi

Sarunu uzsākot, saprotam, ka darbu steiga saimniecība ir jau no paša rīta – tiek rakstīts projekts par īsajām piegāžu ķēdēm, tiek organizēti darbi kooperatīva dibināšanai. Kā abi iesmējās – Jānis algotu darbu vispār nekad nav strādājis. Pēc dēlu piedzimšanas abi kopā nosprieda, ka strādāt abi var saimniecībā – darbs jau atradīsies. Bija tikai jautājums, ar ko darboties – ar dārzeņiem vai augļiem? Jānis ir beidzis Bulduru tehnikumu un, Ievas vārdiem sakot, “Jānis ir vislabākais agronoms ar tehnisku domāšanu!” Saprotot, ka dārzeņiem ir ļoti liels roku darbs - tātad augļkopība! Ieva jautājusi: “Vai man tie krūmi būs jāravē?” Jānis atbildējis: “Sākumā jā, bet pēc tam to darīs automāts!” Kad Ieva jautājusi, vai ogas būs jālasa ar rokām, Jānis atbildējis: “Sākumā jā, pēc tam to darīs kombains”. Kā Ieva saka – man no tā visa nebija nekādas saprašanas, neko nezināju, bet, kad Jānis viņu pirmo reizi uzaicināja uz Sējēja balli, tas bijis neaizmirstams pasākums! Ieva sapratusi, ka visi zemnieki ir tik ļoti atsaucīgi un forši cilvēki, un šobrīd jau esam vieni no viņiem.
Ieva - 2015. gadā izmācījos LLKC programmā “Laukiem būt”, un uzrakstīju projektu. Sākām taisīt sukādes – paši griezām, tīrījām, žāvējām, līdz Jānis jautāja, vai ir jēga šo visu darīt, vai mēs varam to visu veikt ekonomiski. Veicot aprēķinus, sapratām, ka viss ir mīnusos! Tas nozīmēja, ka viss, ko mēs darām, ir jāpagriež savādāk! Jāņa ierosinājums bija taisīt sukādes bez cukura – viņš ticēja, ka man tas izdosies! 2015. gadā, vinnējot projektu biznesa plānu konkursā, piesaistījām Dārzkopības institūta zinātniekus (Dalija Segliņa bija kā mentors) un gatavojām augļu-ogu bumbiņas. Izrādās, bijām teju uz viena viļņa – tajā laikā institūts sāka gatavot strēmeles no izspiedām, bet mēs gatavojām no augļiem un ogām pilnībā (neko neatdalot – ar visām spiedpaliekām). Šī konkursa pusfinālā un finālā ieguvām pirmo vietu – bijām saimniecība, kas gatavo pārstrādes produktus bez pievienota cukura. Šobrīd mums ir 5 pārstrādes līnijas dažādiem produktiem (bez cukura ļoti dažādās versijās). Kopš 2015./ 2016. gada sākām saimniekot bioloģiski. Ražošanā mums parādījās problēma – trūkst bioloģiskas izcelsmes izejvielu! Par projektu līdzekļiem iegādājām kondensāta tipa žāvējamo skapi ar 11 paplātēm. Un jau pēc neilga laika sapratām, ka jau ar mūsu dārzā augošajiem ogu krūmiem, krūmcidonijām, rabarberiem un dažām ābelēm ir par maz. Līdz ar to 2016. gadā, sadarbojoties ar LLKC, uzrakstījām projektu “Mazā lauku saimniecība” par dārza ierīkošanu un iestādījām pirmo dārzu 8 ha platībā - upenes, jāņogas, ērkšķogas, rudens avenes, kā arī sausseržus. Sausseržu ideju un stādus Jānis atveda no Polijas. Par atlikušo projekta naudu stādījām sausseržus, jo piekrišana bija liela – veselīgi un ļoti garšīgi! Cilvēki “izķēra” visus produktus, kur klāt bija sausserži. Saimniecībā mēs daudz uzņemam viesus – lielākā daļa no tiem gan nav tūristi, bet ir profesionālas jomas, tai skaitā arī no Bulduru Tehnikuma. Soli pa solim esam rakstījuši projektus par tehniku, augļu dārzu ierīkošanu un būvēm. Šobrīd mums atsevišķa ēka ir augļu-ogu glabātuvei, atsevišķa ir produkcijas ražošanas ēka, un mēs vairs neesam dzīvojamā mājā (pašā sākumā daļa ražotnes bija dzīvojamajā mājā). 2020. gadā, kad ēkas būvējām, sapratām, ka tās būs par mazu. Līdz ar to šobrīd, kopā ar līdzīgi, ilgtspējīgi domājošiem bioloģiskajiem audzētājiem, rakstam projektu un dibināsim sadarbības grupu, lai ierīkotu lielāku ražotni.

Vai šī ražotnes atrašanās vieta būtu jūsu saimniecībā vai kādā vietā “X”?

Ieva - mēs esam dažādi sadarbības partneri – ogu, ābolu, smiltsērkšķu audzētāji, kāds ir audzētājs un pārstrādātājs. Doma ir viena – visiem kopīgi iet uz mērķi – ābolu saimniecībā viss tiks koncentrēts ar āboliem (glabāšana, veikalu loģistika, Skolas auglis), “ogu cilvēks” kūrēs visu, kas saistīts ar ogām (svaigā vai saldētā veidā), utt. Tos augļus un ogas, ko kooperatīva biedri nevarēs pārdot, dos pie mums uz pārstrādi. Visus darbus plānots maksimāli automatizēt — gan noliktavās, izmantojot specializētu aprīkojumu, piemēram, krāvējus un pacēlājus, gan dārzā ar specializētu tehniku. Ražošanu paredzēts vērst uz jaunu pārtikas produktu izstrādi bez cukura, saldinātājiem un konservantiem, tai skaitā funkcionālās pārtikas ražošanu.

Vai jūs šajā visā redzat arī vajadzību pēc zinātnieku piesaistes?

Ieva - noteikti! Mēs esam mazliet traki un dulli, jo vajag jaunus, inovatīvus produktus ar augstu uzturvērtību, kas būtu ne tikai veselīgi, bet arī garšīgi. Ideālā variantā, ja ar šādiem produktiem varētu tikt tādās vietējās ķēdēs kā Virši, vai tamlīdzīgās.

Galvenā lieta saimniecībā – darbu mehanizēšana – it īpaši ražas novākšanu

Vai redzat perspektīvu kooperācijai? Ieva - jā, bet katram saimniekam līdz tam ir jāizaug – jāatmet egoisms, jāatmet savtīgums, jābūt dzīvesgudriem, viediem, lai, neskatoties uz kašķiem (tie noteikti būs), spētu saglabāt kopīgo ceļu uz mērķi. Ir jāsaprot, ka panākumus varēs gūt tikai apvienojoties - jo īpaši bioloģiskie audzētāji. Raudzīsim, ko varēsim ražot no spiedpaliekām – varbūt skolēnu pārtikai kādus batoniņus vai novilkumus no žāvēšanas, ko varētu izmantot bioloģiskajā kosmētikā, vai citus, inovatīvus produktus.
Ieva - mērķis būtu šāds! Arī armijas iepirkumi, skolu ķēdes.

Kā vērtējat profesionālās izglītības nozīmi saimniekošanā?

Ieva - tas ir ļoti vajadzīgs, ļoti! Šobrīd tas viss ir aizgājis vairāk akadēmiskā virzienā, kur svarīgi ir nolikt eksāmenu. Daudzreiz pietrūkst pamatzināšanas profesijā. Arī es pati esmu gājusi parastā vidusskolā, nevis profesionālajā un man tas ļoti pietrūkst! Vīrs ir beidzis tehnikumu. Pati 2023. gadā esmu beigusi pārtikas tehnologos maģistratūru, bet pietrūkst pamatu. Inženiertehniskā izglītība ar ķīmiju, fiziku, bioķīmiju – viegli nebija, bet noderīgi. Kovidlaikā, mācoties un kārtojot pārbaudījumus, vīrs palīdzēja arī ar tehnikumā iegūtajām zināšanām. Svarīgi būtu nodot informāciju jauniešiem, lai nebaidās no inženierzinībām, un mācās praktiskas, tehniskas profesijas. Bet tehnikumos ir vajadzīga prakse – gan griezt krūmus, gan braukt ar tehniku, gan mācīties strādāt ar lauksaimniecības robotiem.

Produktu veselīgums, daudzveidība un to pieejamība Latvijas tirgū – tas saimniekiem ir svarīgi

Kā jauniešus piesaistīt iet mācīties lauksaimniecību, dārzkopību? Parasti tajos 18 šī nav prestižākā lieta… Un tad nosēž vidusskolas solā, darba tirgū aizejot bez prasmēm vai augstskolā bez saprašanas par profesijas pamatlietām.

Ieva - par to esmu ilgi un daudz domājusi, jau mācoties LLU Ekonomikas fakultātē, kad paralēli darbojos Jauno Zemnieku klubā (JZK). Tai laikā JZK bija “naudas groziņš” no Zemkopības ministrijas – organizējām pa visu Latviju lauku dienas, jauniešu nometnes, arī konkursus un aktīvus pasākumus ar praktisku darbošanos profesionālajās skolās – jaunieši lasīja ogas, ravēja dārzus, grieza krūmus. Līdz ar lielo krīzi finansējums šiem pasākumiem vairs netika piešķirts. Vai no šiem jauniešiem kāds ir izvēlējies darboties laukos, grūti pateikt, bet es esmu laukos!

Jums pašiem ir trīs bērni – vai esat bijuši bērnu klasēs un stāstījuši par savu saimniecību un pieredzi?

Ieva - jā, esam bijuši, un arī klases ir braukušas pie mums. Kovidlaikā bija ministrijas projekts par sirds veselību, klases brauca pie mums skolas ekskursijā. Liela daļa no klasēm ir šeit bijušas. Tagad gaidām jaunās klases. Brauc arī no citām skolām, un bērniem tas ļoti patīk!

Bet tad, kad šie bērni tiek līdz 9. klasei, tad viņiem vairs šī doma par tālāku mācīšanos dārzkopībā, vairs nav…

Ieva un Jānis - bieži vien tas nāk no ģimenes, no vecākiem, kas nenotic profesionālajai izglītībai. Mēs jau kopš brīža, kad varējām bērnus laist “ēnot”, braucām un piedalījāmies Ēnu dienā. Mūsu dēliem ir liela interese par elektromobiļiem un tehniku. Piedalās dažādās aktivitātēs, viņiem acis deg, bet nav teikts, ka pēc gadiem ar savu tehnisko domāšanu strādās šeit jau pilnīgi citā līmenī. Inženieri ir un būs nepieciešami jebkur – arī dārzkopībā! Mēs saviem dēliem stāstām, ka viņi var būt labi IT speciālisti, bet, lai mācās klāt dārzkopību, fiziku, matemātiku, ķīmiju un strādā ar smadzenēm. Lai izdomā elektrokombainu, kas stāda, ravē, novāc ražu, kas brauc pa lauku nevis ar dīzeli, bet uzpildīts no saules. Ir jāapvieno inovācijas ar inženierzinībām.

Jānis – svarīgākais, ko domā vecāki, kad bērns beidz 9. klasi. Bieži vien liekas, lai iet labāk uz vidusskolu, jo vēl jau nav īsti izlēmis. Vecāki orientēti uz prestižām skolām, bet šobrīd tehnikumi ir moderni aprīkoti, strādā augstā līmenī! Būtu nepieciešams vairāk reklamēt profesionālo izglītību. Tur ir pieejamas Erasmus apmaiņas programmas, kur iespējams redzēt citu valstu pieredzi.

Ieva – mans ieteikums ir vecākiem ļaut vai rosināt bērniem iet mācīties tehnikumā, kur arī fizika un ķīmija tiek mācīta savādāk, ar citu pieeju. Šajās skolās tiešām arī piestrādā pie tā, kā fizika izpaužas katrā profesijā. Svarīgi bērnam ieaudzināt piederības sajūtu mājai, ģimenei, lai viņš jūtas noderīgs. Arī mēs savus bērnus izlēmām laist mācīties vietējā Jaunmārupes skolā, nevis kādā no Rīgas ģimnāzijām. Tehnikumi dod pieredzi un iespēju savi pierādīt daudz plašāk. Šobrīd ir konkursi Skills, kur jaunieši sevi var izcili pierādīt. Ideālā variantā ir pēc tehnikuma beigšanas (piemēram, Bulduriem) iet uz universitāti, bet pamainīt jomu – projektu vadība, uzņēmējdarbība, IT, u.c. tehnoloģijas. Arī mums ar vīru visas mūsu izglītības un tehniskās zināšanas fantastiski noder uzņēmuma sekmīgai darbībai. Tas dod iespējas “neberzēties vienam gar otru”, bet pārraudzīt savu lauku, virzoties uz kopīgu mērķi.

Vai mums Latvijā cita saimniecība ir konkurents vai sadarbības partneris?

Ieva (atbild bez domāšanas) – sadarbības partneris.

Jānis – vajadzētu būt sadarbības partnerim. Vēl no veciem laikiem daudziem ir saglabājies “instinkts” uz kaimiņu skatīties šķībi, iekšā sēž viensētnieka gēns, no kura ir grūti atbrīvoties. Mūsu paaudze jau sāk skatīties vairāk uz kooperēšanos, bet droši vien jaunai paaudzei būs lielāka vēlme dibināt un darboties kooperatīvos.

Ieva – katram pašam līdz tam ir jāizaug! Mēs esam bioloģiskā saimniecība, mēs esam Mārupē, mēs esam Latvijā! Ja saproti, ka nevari darboties, esot mazam, kooperējies ar citiem, lai augtu lielumā. Mēs varam iestādīt daudz dažādus stādījumus katru pa 10 ha, bet ar to nevarēsim tikt galā. Mans sapnis ir pīlādžu dārzs, bet vīrs saka, ka nebūs, jo nav iespējams novākt mehanizēti. Pie mums saimniecībā ir tikai ogulāju stādījumi, jo tos visus novācam ar tehniku, bet nav ābeļdārza, jo tādas tehnikas mums nav! Bet jādomā plašāk, jāizkāpj no mazumiņa un jāuzdrīkstas darīt! Mēs uz lauka ar rokām nedarām pilnīgi neko – visu darām automātiski – stādam, ravējam, veidojam un novācam. Arī pie ogu transportēšanas un pārstrādes viss ir automatizēts. Mums vajag jauniešus, kas ar šo tehniku māk strādāt, māk remontēt, kas spēj izgudrot jaunu, progresīvāku tehniku. Arī visai ražas uzskaitei un glabāšanai ir jābūt automatizētai – viss planšetē – cik novāci, cik aizvedi uz skolām, cik uz pārstrādi, cik atlikumi, utt. – to visu vajadzētu mācīt skolā.

Mums pirms kāda laika bija pasākumus dārzkopības nozares stratēģijas izstrādei, kurā satikās daudzi nozares pārstāvji. Sarunājos ar krūmcidoniju kooperatīva dibinātāju no Aiviekstes, kurš teica, ka šobrīd kooperatīvā ir palicis viens, jo katram savs produkts ir svarīgākais, katrs meklē sev izdevīgāko produkcijas realizācijas vietu un cenu… Un kopīgā misija ir pazudusi.

Ieva – kāpēc šī misija pazūd – jo daudzi vēl aizvien gaida no citiem vai meklē vainas citos. Mēs paši nekad neesam vainojuši valsti, valdību, vai pašvaldību, ja kaut kas neiet. Kāpēc nav iztīrīti ceļi, kāpēc nav tas vai tas… Ejam paši un izdarām. Esam pietiekoši dziļos laukos (7 km no lielākiem ceļiem), bet tas nav šķērslis, lai mums viss būtu, vai bērni dziļā ziemā netiktu uz skolu. Arī darbojoties kooperatīvā, ir jādomā, kā visu saplānot, lai var iztikt. Uzskatu, ka bioloģiskajā augļkopībā, lai varētu labi saimniekot, ir jābūt arī pārstrādei, un platībām vismaz virs 20 ha. Ja ir mazāk, nevar ieviest tehnoloģijas, jo tās arī maksā. Mēs saimniecībā strādājam divatā, kopā apsaimniekojam bioloģiskās platības 80.38 ha, no tiem 53.01 ha daudzgadīgie stādījumi, un pārējie ir ilggadīgie zālāji, kur tiek audzēta lopbarība zirgiem. Protams, ir gadi, kad saimniecībai ļoti traucē nelabvēlīgi laika apstākļi – arī šobrīd ir ļoti auksts un nevar prognozēt, kas notiks ar ogu veidošanos. Ir jārēķinās, ka dabas stihijas audzēšanu ietekmēs. Divus gadus mums ražu praktiski sabojāja salnas. Pirms tam ražas bija labas – kopā ar vīru pusstundā novācām 0.5 tonnas ar ogām. Dažas dienas un dzesētavā jau bija 3 tonnas, kuras ar fūri aizveda, un drīz vien nauda bija kontā. Domājām, ka ir super, varam ar pārstrādi neņemties… Un tad nāca salnas, ogas nosala, iepriekšējās aizvestas, ko darīt tālāk, ar ko strādāt?! Brīvas naudas, ar ko ilgāku laiku izdzīvot, nav! Tāpēc ir klāt pārstrāde un jākooperējas, lai būtu augļi un ogas pārstrādei, ko neaudzējam paši. Labā gadā sagatavojam biezeņus, saliekam saldētavās, lai sliktā gadā, tos pārstrādājot, varam izdzīvot. Tāpēc mēs ar sadarbības saimniecībām ejam kopā, ne ar vienu nekonkurējam, katrs pienes ko savu, un kopējs mērķis ir plaša pārstrāde, kas mūs glābs, kurā ir jāiegulda. Aktīvi meklējam noietu, lai varam atļauties vairāk ieguldīt attīstībā.

Vai jums liekas, ka konkurenti ir mazie uzņēmēji, mazie ražotāji?

ēmēji, mazie ražotāji? Jānis – katrs lielais ražotājs kādreiz ir bijis mazs. Tos nevajag izskaust. Jautājums – cik katrs ražotājs gudri saimnieko? Ja nerēķina savu darbu, savus ieguldījumus, cik tērē resursus, kādas ir izmaksas – tas nosit cenu lejā un rada nevienādu, neloģisku konkurenci. Bet tādi parasti ir mazos tirdziņos, nevis veikalu ķēdēs vai kur tālāk.

Ieva – mums jāstiprina pašiem sevi, ar vēlmi aug, būt konkurētspējīgam, darboties ilglaicīgi, ir jāmēģina darīt, un tikai tad varēs saprast, ko un kā darīt, kā noformēt, kā pasniegt, kā darīt vēl plašāk un jaudīgāk. Mēs neuztveram citus kā konkurentus, bet domājam, kā izcelties konkurentu vidū. Pašiem ir “jādeg” par savu lietu, ir jāpatīk tas, ko dari, ko tirgo.

Cik nozīmīgs ir eksports? Vai tālākā nākotnē būtu vēlme tur būt?

Ieva – mēs paši vēl neesam eksportā.

Jānis – lai varētu domāt par eksportu, ir jābūt noteiktam daudzumam realizējamās produkcijas un regularitātei cauru gadu un nepārtraukti. Priekš visiem Latvijas tirgus ir par mazu, un būs jāiet ārpus robežām.

Ieva – bēdīgākā ziņa ir tā, ka mūs jau tur (ārpus robežām) neviens negaida. Bet, ņemot vērā, ka esam bioloģiskā saimniecība un pārstrādes produktus gatavojam bez pievienota cukura kā specifisku nišas produktu, bet, apvienojoties ar vairākiem, mēs varēsim nodrošināt produktu ilgtermiņā, redzu perspektīvu. Visi kopā mēs paliekam eksportam interesanti ar kooperatīva atpazīšanas zīmi. Mēs nevaram ieiet eksportā ar ābolu sulu, bet mēs varam sulai pievienot ko interesantu un palikt unikāli. Bioloģiskajiem saimniekiem ir jāsaprot, ka cenai ir jābūt pamatotai. Neviens vairs nepirks dārgu sulu tikai tāpēc, ka tā ir bioloģiska. Ir svarīgi nenoniecināt nebioloģiskos audzētājus, reklamējot sevi. Konvencionālā audzēšana ir paredzēta, lai pabarotu pasauli, mēs – bioloģiskie – esam nišas produktu ražotāji. Un mums pašiem ir sevi jāceļ saulītē un jārada produkti ar pievienoto vērtību. 

Cik viegli ir saimniekot bioloģiski?
Jānis - domājam, ka viegli, bet ir jābūt divreiz vairāk zināšanām un divreiz vairāk saprašanai par savstarpējiem procesiem, kas notiek dabā. Ja savairojas kāds kukainis, ir jāsaprot, ko esmu darījis nepareizi, kas būtu agrotehnikā jāmaina, lai kaitēklim nepatiktu šai laukā. Piemēram, Latvijā saimniecībās ir problēma ar putniem, kas noēd ražu. Polijā redzējām, ka viņiem ir iespējama vanagu noma no uzņēmuma, un tas strādā. Mēs esam tuvu mežam, un mums vanagi ir bez nomas. To ieteiktu arī citām saimniecībām – izveidot vanagu laktas dārzā.

Šobrīd Latvijā ir daudz un dažādi videi draudzīgi līdzekļi kaitīgo organismu ierobežošanai. Tiem gan nav strauja ietekme uz kaitēkļiem un neizraisa tūlītēju bojāeju. Vai jums ir iznācis ar šiem līdzekļiem strādāt?

Jānis - mēs esam šos līdzekļus lietojuši nelielos apjomos. Ļoti cenšamies uzturēt dabas līdzsvaru. Pārsvarā šie līdzekļi ir ļoti dārgi, tas ļoti sadārdzina produkcijas pašizmaksu. Mēs piedalāmies semināros, kur stāsta par audzēšanu, arī par šiem līdzekļiem. Firmu pārstāvjiem ir pienākums šos produktus realizēt, mūsu uzdevums ir izaudzēt kvalitatīvu produktu, izvērtējot, vai visu šo vajag. Mums ir bijuši kādu firmu pārstāvji, stāstot par saviem produktiem. Mēs palūdzam mazākos iepakojumus un vērtējam nelielā gabalā – ir, vai nav efekts, līdz, vai nelīdz mūsu konkrētajā gadījumā. Ja nostrādā labi, tad citu gadu var ņemt lielāku iepakojumu un strādāt. Pieredze bija ar jāņogām, kas neauga mūsu augsnē. Lietojot nelielā platībā mikrobioloģisku līdzekli, sapratām, ka ir atšķirības, ka līdzeklis strādā, un jāņogas auga zaļām, spēcīgām lapām, dodot labu ražu!

Kādi ir ieteikumi dārzkopības nozares attīstībai no saimniecības skatupunkta?

Jānis un Ieva - kā jau daudzreiz teicām – katram ir jāsāk ar sevi – jāmācās, jāizglītojas, kursi jāapmeklē, jo viss tik strauji mainās, jāsastrādājas ar zinātniekiem, jāpraktizējas ārpus Latvijas, lai attīstītos saimniecības ietvaros. Ir jāiesaistās nozares asociācijās, lai augtu visi kopā. Ir jāattīsta uzņēmumi, jāievieš inovācijas, jāmācās domāt ārpus rāmja. Augļkopība Latvijā ir nozare “bērnu autiņos”, jo pret hektāriem ražas ir ļoti mazas! Ja mēs attīstību salīdzinātu ar līkni, tad domāju, ka esam vēl pašā apakšā un visa attīstība mums vēl ir priekšā. Uzskatu, ka mums dārzkopībā ir ļoti liels potenciāls, apstādot nelielās platības, kas ir par mazu graudu audzēšanai, bet mums tas ir izcili!

Runājot par jūsu tiešo nodarbošanos – sausseržiem – pastāv uzskats, ka tie ir pieticīgi augšanas apstākļu izvēles ziņā, bet kā ir patiesībā?

Jānis – jā, sausserdis ir pieticīgs. Ja es iestādu krūmu baltā jūrmalas smiltiņā, tad nu izdzīvo – 15 cm augstumā, bet dzīvs! Kādu iestādīju, tāds arī ir. Ja gribi iegūt ražu, tad ir jāstrādā nopietnāk, dodot smiltij kaut ko klāt. Zemgales mālā arī sausserži nobeidzas, ja nav pareiza agrotehnika. Dažkārt ir zināšanu trūkums, apvienot prasības ar agrotehniku un tehnisko nodrošinājumu.
Vecākajiem stādījumiem ir 6 gadi, kopumā aug 12 šķirnes.

Lai gan saimniecībā ir smilšaina augsne, sausseržu stādījumi iekārtoti atbilstoši agrotehniskajām prasībām un veido skaistus krūmus

Kuras šķirnes, jūsuprāt, ir piemērotākās novākšanai ar kombainu?

Jānis - ‘Indigo James’ ir zema auguma krūms, kuru ir pagrūtāk novākt ar kombainu. Poļu šķirnes ‘Vojtec’ un ‘Zoika’ prasīs rūpīgāku kopšanu, lai varētu vākt ar kombainu, savukārt ‘Honey bee’, ‘Aurora’, ‘Ļeņingradskij Veļikan’ krūmi ir tik stāvi, ka praktiski kopšanas ziņā neko daudz neprasa, un vienā braucienā var novākt pat visu krūmu.

Labākas ir tās sausseržu šķirnes, kas stingrāk turas pie zariem un priekšlaicīgi nenobirst

Sausserži ir ļoti birstoši – kā tas ietekmē ražas vākšanu ar kombainu?

Jānis - ogu nobiršana nav tas pats trakākais – vairāk vākšanu ietekmē, cik vienmērīgi ogas ienākas. Mēs nogaidām, kad pirmās nobirst (ideālā variantā, ja tās varētu nolasīt ar rokām, jo ogas parasti ir lielas), tad masveidīgākā ogu ienākšanās brīdī vācam ar kombainu (vai kādu dienu agrāk, pirms sāk birt), un pēdējās ogas vācam atsevišķi, vai tās paliek putniņiem.

Ieva - mums saimniecībā ir 5 kultūraugi – sausserži, upenes, ērkšķogas, jāņogas un rudens avenes, un katrai no šiem ir vismaz 5 šķirnes, lai mēs abi varētu tikt galā, jo tas dod iespējas ražu novākt atšķirīgos laikos. Iestādot monokultūru, un, ja vēl ir monošķirnes stādījums lielā platībā, būtu ļoti traki! Šķirnes ļoti atšķirīgi uzvedas pārstrādē, piemēram, ‘Indigo James’ ir fantastiska šķirne pārstrādei (sulas iegūšanai). Pie mājas iestādot dažus krūmiņus, var tos pasargāt no visa (no putniem, vēja, nobiršanas) un patērēt, bet, ja audzē lielāku dārzu, tad ir ļoti svarīgi saprast – kam tas tiks izmantots. 

Šobrīd ziemas ir ļoti nestabilas – ko sakāt par sausseržu ziemcietību?

Jānis - sausseržiem ar ziemcietību nav problēmu, jo tie ir ļoti izturīgi. Pat iepriekšējo gadu salnas visu ražu nenopostīja.

Sausseržu ziedi ir salnās izturīgi – tie zied pakāpeniski un daļa no ražas saglabājas vienmēr

Kuras šķirnes jums saimniecībā ir tā iecienītākās?Kuras šķirnes jums saimniecībā ir tā iecienītākās?

Jānis ‘Aurora’, ‘Honey bee’, ‘Vostorg’, ‘Ļeņingradskij Veļikan’, ‘Doč Veļikana’, ‘Jugana’, poļu šķirnēm vairāk ir jādomā par kopšanu. Sausserži ir perspektīvs kultūraugs, neatpaliekot no citām ogām, ienākas agri (nedaudz konkurē ar zemenēm, bet ir ļoti laba alternatīva tiem, kam ir alerģija no zemenēm).

Vai ir nepieciešams sabiedrību iepazīstināt ar sausseržiem? It kā nav jauns augs, bet daudzi tomēr vēl nepazīst.

Ieva – sabiedrība ir jāizglīto, jo daudziem vēl sausserži saistās ar vecajām šķirnēm, kas bija rūgtas. Ja arī kādam sētmalē auga, tās īpaši neviens neēda dēļ rūgtuma. Jārēķinās gan ar to, ja uz tirgu aizbrauksi ar tonnu sausseržu ogām, ar to pašu tonnu atbrauksi atpakaļ, jo tur nepazīst. Mūsu kooperatīvā piebiedrosies sausseržu audzētājs, kam stāv saldētavā vairākas tonnas ogu no iepriekšējiem gadiem, jo nav atradis, kur realizēt, bet mums pašiem pārstrādei pietrūkst. Mēs sausseržus redzam kā kolosālu pievienoto vērtību pārstrādes produktiem, kas dod ļoti labu garšu, vīns ir fantastisks, jāmeklē vēl papildus jauni produkti.

Diez vai kādam vajadzētu stādīt ļoti lielu platību ar sausseržiem, jo vēl aizvien tie skaitās “jaunā pārtika” (poļi piereģistrēja sausseržus kā ēdamo ogu vien 2018. gadā), bet, ņemot vērā, ka kārtīga raža sāksies vien 4. augšanas gadā, tad jau situācija būs mainījusies. Polijā gan pārsvarā ir konvencionāli audzētās ogas, bet tur mēs nespēsim konkurēt. Mūsu niša ir bioloģiski audzētās ogas!

Kā jūs veidojat savus stādījumus?

Jānis - mehanizēti izpļaujam rindstarpas un krūmu sānus nopļaujam V veidā. Izņemot ābeles, neko mēs neveidojam ar rokām. Ir būtiska atšķirība, strādāt mazdārziņā vai komercdārzā. Tas attiecas gan uz veidošanu, gan šķirņu izvēli. Komercdārzā visi darbi maksimāli ir jāmehanizē – tas būtiski samazinās izmaksas. Arī šķirņu apraksti ir ļoti svarīgi – visi poļu šķirņu apraksti tika izstudēti, bet, tikai iestādot dārzā var saprast patieso situāciju. Kanādas šķirnes uzvedas pavisam savādāk nekā aprakstos. Piemēram, z/s “Kurpnieki” pārsvarā audzē kanādiešu šķirnes.

Kā ir sausseržiem ar izturību pret slimībām?

Tā nav bijusi problēma nekad! Ja nu uz kādām lapām miltrasa, bet uz ogām gan nav redzēta. Kaitēkļus neesam atklājuši, ja nu vienīgi putni!

Uzskatām, ka sausserži ir ļoti perspektīvs augs!

Paldies par veltīto laiku un lai sekmīgs projekta pieteikums par kooperatīva izveidošanu!

V veidā mehanizēti veidotie krūmi labi tiek izgaismoti, lai veidotos laba raža