Šobrīd, kad mums notiek intervija, zeme vēl sasalusi, un tas ir labi, bet janvāra sākumā, kad bija -25^oC, sniega nebija vairāk kā nedēļu - to ietekmi redzēsim pavasarī. Šobrīd viss labi - vismaz beidzot ir sasalis! 2022. gadā augsne vispār nesasala - zem nelielās sniega kārtas viss bijā vaļā , 2023. gadā novembra vidū uznāca diezgan biezs sniegs, neliels sals, bet tas nespēja sasaldēt zemi - zemes siltums bija pārāk liels un visu atkausēja. Protams, visus uztrauc pavasaris, kas ir kritiskākais brīdis!

Kas ir kooperatīvs Bio Berries Latvia?

Mēs esam dibināti 2019. gada janvārī, apvienojam 12 saimniecības. Par kooperatīva dibināšanu sākām runāt 2018. gadā. Es iestādīju pirmās upenes 2016. gada beigās, daži iestādīja 2017. gada beigās - sākām runāt par to, ka vai mēs nekonkurēsim paši savā starpā? Arī 12 saimniecības ir pieteikums skaits, lai neiet pie uzpircējiem katrs ar savu piedāvāto cenu un jaukt tirgu. Mums kopīgi bija viens mērķis, kāpēc mēs dibinājām šo kooperatīvu. Šodien mums ir 40 biedru - visas saimniecības ir bioloģiskās. Kooperatīvs šobrīd ir izmaiņu priekšā attiecībā uz izmaksām kooperatīva biedram - kooperatīvs kaut ko maksā - ir uzturēšanas izmaksas un viss pārējais, lai nodrošinātu darbību, līdz ar to izmaksas ir jāpaceļ. Protams, ka biedrs, kurš neko nedara kooperatīvām, var apsvērt domu, vai viņam ir jēga uzturēties kooperatīvā vai nē. Tā nav piespiedu lieta - tā ir brīvprātīga, un pašam ir jāizsver, ko kooperatīvs dos, kādus labumus varēs iegūt, bet tad ir jāstrādā arī pretim.

Kā mēs zinām, nekas “vienkārši tā” nestrādā ne valstī, ne uzņēmumā - neko faktiski nevar izdarīt, ja pats negribi vai kaut kas nepatīk. Iespējams, esam izmaiņu priekšā, jo ir doma, ka mēs varētu uzņemt ne tikai bioloģiskās saimniecības. Cilvēki ir prasījuši, vai mēs varam uzņemt arī smiltsērkšķu audzētājus, jo īstenībā jau kaut kur zemapziņā tas bija, ka mēs jau neesam tikai upeņu kooperatīvs, kā mūs uztvēra. Mēs esam “odzenieki” un faktiski uz šo dienu mums ir 99,9% upeņu stādījumi, jo smiltsērkšķu, sausseržu, jāņogu vai ērkšķogu platības, salīdzinot ar upenēm, ir ļoti mazas - upenes šobrīd ir aptuveni 750 hektāru.

Šobrīd lielākais izaicinājums ir smiltsērkšķu audzēšana, jo tos audzēt bioloģiski ir jau praktiski neiespējami! Ja kooperatīvs uzņems arī ne bioloģiskās saimniecības, tas neko nezaudēs, bet iegūs lielāku spēku. Protams, ka mēs nodalām šīs ogas bio un nebio - tā nav problēma, bet bioloģisko statusu kooperatīvs saglabās vienalga. Ir katram jāsaprot, ka audzēt bioloģiski nav nedz vienkārši, nedz lēti, jātiek galā ar izaicinājumiem , piemēram, kaitīgajiem organismiem. Kā ierobežot slimības un kaitēk ļus lielās platībās? Visiem ir skaidrs, ka krūmu izgriešana ir visefektīvākais veids, bet, ja ha ir daudz, ja upeņu lauki atrodas tālāk no īpašnieka dzīvas vietas (un kooperatīvā tādi ir lielākā daļa), tas nav iespējams. Viena no iespējām, kas tiek apsvērta saimniecībās, ir krūmu nopļaušana ik pēc 8...9 gadiem. Nelielā lauka platībā šis veids ir pamēģināts - gaidīsim rezultātu - cik un kā atjaunojas, cik ražo, cik tiks galā ar kaitī gajiem organismiem.

Jautājums no S.Strautiņas - ko darīt ar nopļautajiem zariem? Ja tiek atstāti zari uz lauka, tad lielas jēgas šim darbam nav!

BB - lielākā problēma ir tā, ka mēs neviens kooperatīvā neesam agronomi! Esam prasījuši universitātei, kā arī citiem, ar ko sadarbojamies, par agronomu piesaistīšanu, bet šobrīd vēl neesam dabūjuši. Izgrieztos zarus es smal cinu ziemas salā, cerot, ka stiklspārnim iznīcinu dzīvotni un tas izsals.

S.Strautiņa - bet sēņu ierosinātās slimības smalcinātos zaros paliek.

BB - mēs lietojam vara smidzinājumus, kas ir atļauti bioloģiskajos dārzos. Viss “atduras” pret jautājumu - kā nopļausim, kā savāksim… Šobrīd atbildes uz to nav. Ar sēņu slimībām mums ir bijušas problēmas - upeņu kausiņrūsa…

S.Strautiņa - šobrīd problēmas rada arī kok snes slimības, kas sabojā dzinumus un inficē visu lauku. Labāk ieteiktu izgrieztos zarus ar tehnikas palīdzību izstumt ārā no dārza nesmalcinātus un tad sadedzināt.

BB - esam sapratuši to, ka ir jāmeklē varianti, kā efektīvāk saimniekot - kaut vai to, kā dabūt nogrieztos zarus prom no lauka. Augļkopībā ātru risinājumu nav - iedodot mēslojumu, tā darbības efektu redzēsim tikai pēc laba laika.

Sēņu ierosinātās slimības rada uztraukumu saimniecībās - kāds kādu paraugu aizved uz laboratoriju, kaut ko atrod - jautājums ir - cik šo sēņu ir daudz? Man gribētos domāt, ka dabā ir jābūt līdzsvarā labajām un sliktajām sēnēm. Un jautājums - kā augs ar šo visu tiks galā. Sterilu vidi mēs nodrošināt nespēsim. Pats pēc izglītības esmu jurists un no bērnības esmu strādājis kopā ar vecākiem audzējot puķes, bet speciāla izglītība man nav.

Tuvākajā plānā ir kooperatīvā vēl uzņemt 5-8 saimniecības - smiltsēršķu, dzērveņu, u.c. Uzsākot darboties kooperatīvā, bija sajūta, ka katrā pagastā jāveido kooperatīvi, bet šobrīd saprašana ir cita. ņemot piemēru no citām valstīm - Lielbritānijas, Somijas Vācijas, Skandinā vijas, u.c. - sākums (20.gs.sākumā) bija līdzīgs, ar maziņiem, sadrumstalotiem kooperatīviem. Tagad situācija ir mainījusies - ir daži, mega lieli kooperatīvi, kas apvienojot saimniecības rada spēku - noteikt cenu, attīstīt ražošanu, šķirošanu.

I.Grāvīte - Kādi šobrīd ir izaicinājumi kooperatīvā? Kā notiek informācijas apmaiņa starp biedriem?

BB - Ar informāciju kooperatīvā dalāmies, neslēpjot iegūto. Ja kāds iegādājas kādu tehniku, to parasti ir jāpielāgo konkrētām vajadzībām. Tad nākam kopā, meklējam risinājumus. Būtu nepieciešams zinošs agronoms/ konsultants, kas sniegtu konkrētus ieteikumus, ko darīt. Ja pasaka, ka nepieciešams zarus izgriezt, to mēs zinām paši… un tas nav risinājums. Šobrīd mana sajūta, ka monokultūrā veidot šādas apjomīgas platības bioloģiskajā stādījumā nav pareizi!

I.Grāvīte - vai kooperatīvs ir domājis par to, kā izaudzināt pašiem savu agronomu, vai arī algot vienu agronomu/konsultantu uz visām saimniecībām?

BB- šobrīd uzskatu, ka algot agronomu kooperatīvam būtu dārgi. Drīzāk to varētu ņemt kā ārpakalpojumu. Izaudzināt pašiem savu, jaunu agronomu ir liels risks, jo vienmēr pastāv iespēja, ka kāds piedāvās vairāk - jauns cilvēks “pacels cepuri” un aizies. Mums savulaik bija agronoms, ko bija “noorganizējuši” lielie kooperatīva biedri (tiem, kuru stādījumi ir ap 130ha). Lielākās saimniecības šobrīd ir “Excelsior Trade” Lielvārdes pusē, SIA “Krogzeme” ap 70 ha, “Berrypark” ar 60-70 ha, pārējām saimniecībām pārsvarā ir no 5-20ha. Ja kāda saimniecība prasa sastādīt mēslošanas plānu, tad agronoms strādā priekš vienas saimniecības. Tad ir jautājums - kāpēc jāmaksā pārējiem? Atslēgas vārds - uzticība vienam otram, uzticība kooperatīvam! Realizējot ogas, nav princips vispirms realizēt savas un tad darboties citiem. Tas notiek kopīgi, cenšoties ieturēt maksimāli maz par realizācijas organizēšanu, neaizmirstot, ka vajag “savilkt kopā galus. Uzskatu, ka saimniecībām līdz 5ha kooperatīvs nav nepieciešams! Tas var savu nelielo produkciju atdot uzpircējam vai aizvest uz Nakts tirgu, bet ko darīsi tad, ja pieaugs raža līdz 10..30 t? Mēs ogas saldējam, nepārdodam svaigā veidā. Līdz ar to biedram “galva par ogām nesāp”, jo atbrauc, atved savu ražu, un var aizmirst par to. Saldētavas mums ir Saulkrastos un Salacgrīvā, bet ir doma vēl 3-4 saldētavas reģionos – Kurzemē, Latgalē, Sēlijā, Vidzemes DA daļā – galvenā būtība ir atslogot audzētājus no ražas pārvadāšanas milzīgos attālumos. Ja raža jāved 3-4 stundas, tas ļoti paildzina un sadārdzina ražošanas procesu! I.Grāvīte – Kā notiek ogu realizācija? Vai noieta vietas (tirgu) meklējiet paši? BB - Jebkurš biedrs var meklēt un ierosināt realizācijas vietu. Ogas tiek sasaldētas, uzglabātas nešķirotas.

Kā jau ar kombainiem vāktas, tām ir dažādi piemaisījumi (lapiņas, negatavas odziņas, gliemeži, u.c.). Sašķirotas ir A klase (augstākā kvalitātes) un B klase (sulas oga). Pēc pircēja prasībām sagatavojam produkciju. Šķirošanas līnija tiek izmantota Salacgrīvā. Tas, protams, apgrūtina loģistiku. Izmaksas ir ļoti augstas – īpaši pēc C-19... Ja mēs domājam par sasaldēšanu, tad tās jaudai kā minimums vajadzētu būt 50-60 tonnas diennaktī, glabāšanās jaudai jābūt 1,5 tūkst. tonnas, sadalot sekcijās pa 300 tonnām. Kopā ar šķirošanas līniju un citām pakārtotām ierīcēm un materiāliem izmaksas veidojas drausmīgas. Šķirošanas līnija vien maksā ap 500 000 EUR. Vajadzētu domāt par pārstrādi, kur ražotu, piemēram, koncentrātu, kas pasaulē ir pieprasīts. Mazai saimniecībai vai mazam kooperatīvam šādas iespējas un jaudas nebūs, lai, piemēram, īsā laikā piepildītu sulas cisternu vai konteineru ar ogām. Kooperatīviem ir atbalsti pat līdz 50%, bet, lai tos dabūtu, Tev ir jābūt lielam. Jau pašam, uzsākot saimniekošanu, saskāros ar banku aizdevumiem – mazam uzņēmumam kredītu nedod, jo esi ar pārāk lielu risku. Eiropas fondu līdzfinansējumu mazai saimniecībai teorētiski dod, bet, lai pie tā tiktu un savāktu nepiecieša mos punktus, visdrīzāk būs ļoti grūti. Ja mazā saimniecība ir jau kādu laiku, tad vēl kaut kā, bet ja esi iesācējs 1-3 gadus, tad gan ĻOTI grūti savāks tos punktus, lai tiktu virs strīpas kādos fondos. Ar “lielu milzi” visi rēķinās un ir gatavi runāt!

I.Grāvīte – vai esiet sadarbojušies ar Altum aizdevumiem, kas tiek definēti kā vietējo uzņē mumu atbalstītāji?

BB – Ar Altum programmu nav bijusi tā veiksmīgākā sadarbība... 2018.gadā savā saimniecībā gribēju iegādāties traktoru, kam bija nepieciešama puse no iegādes summas, Altum piedāvāja kredītu ar 9,5% gadā. Tad SMS kredīts būtu lētāk :). Ļoti ceru uz Altum banku, ko ir plānots izveidot, lai piedāvātie kredītprocenti zemniekiem būtu zem 2%. Ekonomiku valstī būs grūti pacelt, ja attīstību atbalstīs tikai lielajām saimniecībām un kooperatīviem. Vajadzētu sekmēt mazo (vietējo, lokālo) uzņēmēju attīstību! Daudzus jautājumus cenšamies risināt gan kā kooperatīva, gan kā bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas biedri, risinot problēmas arī mazo uzņēmēju problēmas. Asociācijām ir ļoti nozīmīga loma jautājumu risināšanā. Bioloģiskais lauksaimnieks ir tāds pats uzņēmējs kā jebkurš cits, kam ir vajadzīgs attīstīties, kam vajag efektīvus mēslošanas līdzekļus, saprātīgus saimniekošanas nosacījumus! Mēs nevaram staigāt tikai “salmu cepurēs” un noskatīties, kā viss pats par sevi aug, neko nedarot. Lai gan – ir daži ierēdņi, kas uzskata, ka bioloģiskais lauksaimnieks tik iestāda un viss augs pats no sevis... Kādu laiku atpakaļ Iecavā tika ražoti granulētie vistu mēsli, kas bija ļoti labs produkts, bet bioloģiskajām saimniecībām tos aizliedza. Tajā pat laikā – kūtsmēslus no govju fermas līdz 100 govīm, kas audzētas konvencionāli – lietot drīkst. Tad ir jautājums – ar ko tas atšķiras? Šie vistu granulu mēsli tiek ražoti šeit, uz vietas, tie ir vairākas reizes lētāki par ievestajiem holandiešu, franču, austriešu mēslojumiem (800-900 EUR/t) un raudam, jo izmaksas ir lielas! Vēl jāņem vērā, ka bioloģiski sertificētās saimniecības, no kā varētu dabūt bioloģiskos kūtsmēslus, ir ļoti maz, cena par vešanu sanāk ļoti liela (1,60 EUR par km, kas jārēķina x2; vienā kravā 24 t k/m). Bet, lielākā problēma ir tā, ka šīs saimniecības lielākoties` savus saražotos mēslus izmanto savām vajadzībām. Un tad daudzi audzētāji nelieto neko un brīnās, kāpēc nav normālas ražas. Tad ir lētāk lietot importēto, bet mēs neatbalstām vietējos ražotājus!

“Viszaļākie” cilvēki dzīvo pilsētās (īpaši lielajās), dzīvokļos uz asfalta, un diktē noteikumus, pēc kā zemniekam ir jādzīvo! Ja viņiem būtu kaut gabaliņš meža vai lauka, ko kopt, izpratne veidotos savādāka.

I.Grāvīte – Kā Tu teiktu – kas ir galvenais kooperatīvu pastāvēšanā?

BB – tie ir mūsu biedri, tā ir mūsu kopējā darbošanās, lai virzītos uz priekšu gan katram individuāli, gan visiem kopā. Mūsu biedri ir mūsu galvenie rupori, kas arī darbojas savās asociācijās. Daudzus jautājumus tad var kārtot kopīgi.

I.Grāvīte – Vai latviešiem ir viegli sadarboties kooperatīvā un vadīt kooperatīvu? Vai savstarpēji apmaināties ar informāciju?

BB - latvietis pats par sevi ir ļoti liels vienpatis! Kā kuro brīdi – daudzas atbildes uz teorētiskiem jautājumiem esmu sameklējis pats. Vai ir pilnīgi vienota nostāja – grūti teikt. Tā kā man ir pašam sava saimniecība, bet vēl jāveic kādi darbi kooperatīvā, tad kaut kas no tā visa ciešs. Bet, vai ir iespējams sameklēt cilvēku, kas varētu pārņemt uzreiz kooperatīva vadību, ir sarežģīti. Ja kādam no kooperatīva biedru bērniem radīsies vēlme darboties kā vadītājam, tad to novērtēšu ļoti pozitīvi. Apvienot kooperatīva vadīšanu ar 22 ha upeņu kopšanu ir sarežģīti. Dažreiz cilvēks var būt labs menedžeris, bet, vai sapratīs biedru vajadzības?

S.Strautiņa – Vai redziet savu iespējamo sadarbību ar Dārzkopības institūtu? Mums bieži vien ir ļoti nepieciešams ierīkot kādu pētījumu ražojošā uzņēmumā, vai jau esošus stādījumus no saimniecības izmantot kā pētījuma objek tu. Mums, zinātniekiem, būtu noderīgi zināt ražotāju problēmas, lai saprastu, ko un kādā virzienā pētīt. Ja būs projekts, vai ir vēlme tajā piedalīties?

BB – sadarbība būtu ļoti aktuāla, arī pētījumi, kas mums svarīgi, būtu atbalstāmi! Bet jautājums - vai mēs mācēsim šo problēmu nodefinēt? Otra problēma ir tā, ka, atsūtot aicinājumu piedalīties sadarbībā, daudziem zemniekiem, lai tajā iedziļinātos, nav nedz laika, nedz vēlēšanās. Es šo sadarbību redzu kā kādas problēmas risinājuma meklēšanu, veidojot darba grupu no tiem, kam tas ir aktuāli – mēs izstāstām, jūs to nodefinējiet, un kopīgi strādājam. Daudz ko mēs varētu finansēt paši no kooperatīva – visbiežāk tie ir jautājumi, kas saistīti ar augu aizsardzību. Man vajag veselīgu augu ar labu ražu! Lai gan – ja man šobrīd uzreiz pajautātu, ko vajag pētīt, es to uzreiz tā arī nevarētu pateikt.

S.Strautiņa – Būtu labi, ja varētu pateikt, kur ir problēma- saknēs, zaros, ogās – tad mēs varētu meklēt cēloni un risinājumu šai problēmai. Jums nav jādefinē, to darīsim mēs.

I.Grāvīte – Kādas šķirnes audzē, kāpēc šāda izvēle?

BB – Šobrīd kooperatīvā tiek audzētas pārsvarā tās šķirnes, ko ir ieteicis A.Krogzems – pārsvarā tās ir britu šķirnes. Negribētu piekrist apgalvojumam, ka citu valstu šķirnes ir nepiemērotas mūsu apstākļiem. 2022. gadā viena no mūsu saimniecībām, no 1,5 ha novāca 11 tonnas - tātad rādītājs ir labs. Tad varam spriest, ka vairāk ir nozīme audzēšanas vietas izvēlei un stādījumu ierīkošanai. Daudziem šķiet, ka, iestādot sen neapsaimniekotā pļavā, viss būs ļoti labi! Pats esmu pieredzējis, ka ilgstoši nekoptā pļavā neaug īpaši nekas! Tur ir augsts organisko vielu saturs, bet P un K ir zem katras kritikas – un tad nav jābrīnās, ka ražas nav! Sākumā daudzi no mums stādījuma vietas sagatavošanu saprati tikai kā lauka atbrīvošanu no nezālēm, vai labākajā gadījumā – iesēt uz ziemu kādu zaļmēslojuma augu, pa vasaru atstāt melno papuvi, un nedomāja, ka vajag to samēslot! Pēc normatīviem aktiem bioloģiskajā laukā kūtsmēslus drīkst dot līdz 30 t/ha, bet, ja ir tik nabadzīga augsne kā man (P ir 27-35 mg/kg augsnē – vēlams 190), tā kūtsmēslu deva ir nekas! Vecajās augļkopības grāmatās nabadzīgās augsnēs ir rekomendēts dot 150 t/ha, lauku iekārtojot, vēlāk pa gadiem uzturošā mēslošanā 30 t/ha.

Šobrīd man ir problēma ar 2016. gadā ierīkotu stādījumu – tas neražo un viengadīgos dzinumus veido maz. Ir jāsaprot, ko darīt - pļaut nost un cerēt, ka ataugs, vai izart un stādīt pa jaunam - jaunus stādus?

S.Strautiņa – Ja nopļautajiem krūmiem pietiks mitrums un barības vielas, tad krūmi ataugs labi, tiem pietiks spēks atjaunoties.

BB – pēdējo gadu pieredze rāda, ka stādījumos ir jāierīko apūdeņošana. Šobrīd nevienai no kooperatīva saimniecībām nav vēl iekārtota laistīšana. Tik jāsaprot, kādā veidā, jo tradicionālā pilienveida apūdeņošana nav iespējama, jo pļāvējs cieši pļauj gan krūmu. Veiksmīgāks varētu būt laistīšanas lielgabals. Laukos, kur augsne ir mālaināka, raža ir augstāka un ogas ievērojami lielākas. Laistīšana ar cisternu ir neiespējama. Vairākās saimniecībās ir novērota īpatnēja tendence – rindu galos raža ir krietni lielāka nekā vidusdaļā, lai gan stādījums atrodas vienmērīgā reljefā.

I.Grāvīte – Vai kooperatīvā ir iespējams kooperēties ar tehniku?

BB – Jārēķinās ar to, ka ar kombainu kooperēties tik pat kā nav iespējams – ja ogas ir jānovāc, tad tas ir jādara laicīgi. Vienai šķirni piem., 10 dienas (t.i. 1,5-2 ha dienā) – tas nozīmē, ka izpalīdzēt varbūt varu tikai blakus esošai saimniecībai. Ja kombains ir jāpārved, tad tas nav iespējams. Kooperēties var ar, piemēram, mēslojuma vai kaļķojuma izkliedētāju. Par dārgu naudu nopirkt kombainu, bet iznomāt pa lēto – tas nav izdevīgi. Kombains atmaksājas, sākot no 5 ha. Ja ļoti labi ražojoši stādījumi, tad var pat no 3 ha. Svarīgākais sakopt, samēs lot, laistīt, lai ražas atdeve būtu maksimāla – dažkārt kombains var atmaksāties jau viena gada laikā! Jāatceras, ka bieži vien MAZĀK IR VAIRĀK, nevis VAIRĀK IR VAIRĀK! Ja saim niecībā ir ravētājs, tad arī ar to kooperēties nevarēsi, jo darba ražīgums ir līdz 1 ha dienā. Beidzot vienā galā ravēt, lai stādījums būtu labi sakopts, jāsāk ravēt no jauna. Ravētājs – roku darbs – ir dārgs un nerentabls pasākums. Optimālā saimniecība kā ģimenes uzņēmums ir 30-40 ha, kas spēj laukus apkopt un ražu novākt (pie nosacījuma, ja to dara mehanizēti). Arī ārpus Latvijas ir redzētas saimniecības, kas neaudzē daudz, bet labi un tiek galā saviem spēkiem. Laukos ir problemātiski ar darbaspēku. Iesaku katram sākt ar nelielu platību, to lēnām pieaudzējot, cik paši tiek galā.

Runājot par tehniku, mēs kooperatīvā varam iegādāt tehniku, ar ko varam kooperēties, bet lielākais ieguvums ir mēslošanas līdzekļu vai augu aizsardzības līdzekļu vienota iegāde, kur iegūstam uz apjomu, vai ogu kastes, ko varam iegādāt kopā. Lielākais izaicinājums ir ogu nogādāšana līdz saldētavām, tā visa loģistika, kā to paveikt. Tas ir tāds kārtīgs menedžments, sarunājot vest vairākām saimniecībām kopā. Ja kombains iegādāts uz vairākām saimniecībām, sāksies strīdi, kurš būs tas, kas drīkstēs vākt pirmais? Ja vēl ir jārēķinās ne tikai ar novākšanas kombaina sadalīšanu starp saimniecībām, bet arī ar laika apstākļiem (ieilgušas lietavas) – tad viss ir vēl sarežģītāk. No otras puses – tehnika, kuru izmanto ļoti reti – vai ir izdevīgi to iegādāt par dārgu naudu, vai tomēr meklēt kā pakalpojumu.

Šobrīd kooperatīvs darbojas arī kā ražotājorganizācija, kur viens no darbības uzdevumiem ir ogu standartu izstrāde. Bet, neskatoties uz to, pirms katras sezonas rīkojam kopēju sanāksmi, lai izrunātu svarīgākos nosacījumus par ražas novākšanu – tas ir īpaši svarīgi kooperatīva jaunajiem biedriem.

Sarunai tuvojoties noslēgumam, vienojamies, ka esam atvērti sadarbībai.

V. Laugale – Paldies par šodienas sarunu! Bija interesanti, noderīgi un perspektīvi, lai strādātu kopā! Paldies par šādu kooperatīvu, kas darbojas, par drosmi uzņemties tā vadību, ņemot vērā, cik ļoti dažādi ir cilvēki, cik tomēr maz zinoši un, laikam ejot, radušās kļūdas. Mēs būtu gandarīti, ja varētu piedalīties ar padomiem jau pirms stādījumu ierīkošanas, lai izvairītos no kļūdām. Lielu izaicinājumu rada klimatiskās izmaiņas – sausums, sals, vēlās pavasara salnas! Lai gan laistīšanas sistēmu ierīkošana ir dārga, bez tās tomēr nevarēs – īpaši bez pretsalnu laistīšanas! Sausuma periodi paliks aizvien izteiktāki un garāki. Īpaši saimniecības, kurās ir smilšainas augsnes. Šķirņu izvēlei ir ļoti būtiska nozīme - izvēlēties šķirnes, kurām nav agrs ziedēšanas laiks.

BB – ja runājam par sadarbību, varam sarīkot apmācības semināra veidā, aizbraucot uz institūtu, lai dzirdētu par jaunākajiem pētījumiem, par aktuālāko. Varbūt esiet ar mieru atbraukt pie mums uz kādu saimniecību – ar kādu tēmu, kas būtu aktuāla daudziem bioloģiskajiem saimniekiem. Braukt uz Poliju mums nav īsti izdevīgi, jo, lai gan viņiem lauku apjomi lieli, tie pārsvarā ir konvencionālie lauki, kur neko daudz neiegūsim.

Runājot par šķirnēm – pēdējos divus gadus mums ir problēmas ar šķirni ‘Tisel’, kas ir agrā šķirne. Karstā vasarā šķirne ilgi negatavojas, bet tad vienā dienā ir tumša, gatava un mīksta. Novācot ar kombainu, šķirošana vairs nav iespējama, jo tad ogas būs sašķīdušas pavisam. Šķirojot ogas, labs rādītājs ir tad, ja B klases ogas ir līdz 10%. Par A klases ogām cena ir augsta. Realizējot produkciju, nauda tiek dalīta vienādās daļās starp saimniecībām. Ja B klases ogas ir virs 10%, tad zaudējumi ir lieli. Ja kādai saimniecībai ir sliktas kvalitātes ogas, tad tās nevar tikt realizētas caur kooperatīvu. Ir saimniecības, kurām A klases ogas ir 98%. Ideālā variantā ir tad, ja šķirnēm ar agru, vidēju un vēlu ienākšanos ir vismaz nedēļu starpība. Gados, kad ienākšanās ir vienlaicīga, ražas novākšana ir ļoti apgrūtinoša. Tad ļoti būtiski atšķiras šķirnes ar stingrāku mizu – tās novācot neplīst, nav slapjas, un kvalitāte ir noturīgāka. Labi vērtēju šķirni ‘Titania’, kas veido stabilu krūmu, kas neizgāžas. Laba šķirne ir ‘Ruben’. Deserta ogas garšas ziņā ir pārākas, bet tās nav vācamas ar tehniku.

Ir vēlme pamēģināt skandināvu šķirni ‘Viking’. Mēģināsim variēt ar stādīšanas attālumu – lielāku šķirņu cerus stādot 80 cm starp krūmiem. 50 cm starp stādiem ir par maz, jo krūmam nav, kur veidot sakni.

Līdz šis rindstarpās sējām balto āboliņu, bet arī ar to ir gana lielas problēmas – grūti pļaut. Apaugums uz augsnes pietur mitrumu, tāpēc man ir doma āboliņu sēt izkliedsējā, lai piekļaujoties gumiņiem pie ogulāju saknēm.

V.Laugale – vai kooperatīvā brīvprātīgi tiek nodota visa raža realizācijai?

BB – ir nosacījums, ka vismaz 75% no novāktās ogu ražas ir jārealizē caur kooperatīvu. Vai to visi tā dara, to ir grūti pateikt, jo kontrole nenotiek. Ja atklāsies negodīga rīcība, tad šis biedrs tiks izslēgts. Darbība kooperatīvā ir brīvprātīga, bet ir savi nosacījumi, kas jāievēro. Šobrīd ir nosacījums no LADa – ja esi kādus fondu līdzekļus dabūjis, kur kā bonuss punkti ir bijuši darbošanās kooperatīvā, tad no kooperatīva izstāties nevar, jo tad būs represijas no LAD. Tad ir pienākums būt kooperatīvā. Ja negodīgas prakses dēļ no kooperatīva izslēgs, jārēķinās ar pārējām sankcijām. Ja kādai no saimniecībām ir jārealizē piemēram 100 kg ogas, tas nevienu daudz neinteresē, bet, ja tā ir tonna, tad to var realizēt caur kooperatīva pavadzīmi. Neiespējami ir izsekot ogu realizācijai par skaidru naudu. Šeit ieslēdzas runas par PVN – maksājiet sev algu, uzrādiet savus ienākumus – un darbojies likumīgi ar oficiālu apgrozījumu. Ja PVN ir 5%, tad no 1000 EUR samaksāsi 50 EUR, bet ja PVN ir 21%, tad jau tie ir 210 EUR – un tas radīs šaubas, vai vajag uzrādīt.

Pavasaros mēs saimniecībām neprasām, cik tiks novākta raža tonnās, jo to neviens nevar pateikt, bet mēs prasām, cik ha tiks vākti, jo to pēc konkrētā gada apstākļiem jau var prognozēt.

Ar biedriem cenšamies gala norēķinus veikt līdz gada beigām. Ja līdz tam vēl visa raža nav realizēta, tad gala norēķinu sastāda pēc visas produkcijas realizācijas.